Cerca

Vatican News

Publicēts pāvesta Vēstījums III Pasaules Nabadzīgo dienai

2019. gada 17. novembrī tiks atzīmēta III Pasaules Nabadzīgo diena. Pāvests Francisks jau iepriekš ir izdevis vēstījumu, kam dots nosaukums “Nabagu cerība nemūžam nepaliks tukšā”. Šie vārdi, kas aizgūti no 9. Psalma (19), pārsteidz ar savu aktualitāti šodien. Tajos izpaužas dziļa patiesība par to, ka ticība visvairāk spēj iemājot tieši nabadzīgo sirdīs. Tā spēj atjaunot zaudēto cerību netaisnību, ciešanu un dzīves nedrošības priekšā.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Kā gan Dievs var paciest nevienlīdzību? Kā Viņš var pieļaut, ka tiek pazemots nabadzīgais, nesteidzoties viņam palīgā? Kāpēc tiek pieļauts, ka tas, kurš nospiež nabagu, dzīvo cepuri kuldams, nevis par savu rīcību tiek sodīts tieši nabadzīgā ciešanu priekšā? Pāvests paskaidro, ka Psalms tika sacerēts brīdī, kad bija vērojams liels ekonomikas uzplaukums, kurš izraisīja arī spēcīgu sociālo nelīdzsvarotību. Tas bija laiks, kad augsprātīgi un bezdievīgi ļaudis apspieda nabadzīgos tiktāl, ka piesavinājās pat pašu mazumiņu, kas tiem piederēja un noveda tos verdzībā. Francisks atzīmē, ka šodien situācija daudz neatšķiras. Ekonomiskā krīze nav bijusi par šķērsli, lai daudzas cilvēku grupas iedzīvotos bagātībās, kas šķiet kā anomālija, jo īpaši tāpēc, ka pilsētu ielās redzam neskaitāmus nabagus, kuriem trūkst paša nepieciešamākā, un kuri ne reizi vien piedzīvo uzbrukumus un izmantošanu.

Pāvests vēstījumā vērš uzmanību uz ģimenēm, kuras ir spiestas atstāt savu zemi, lai citur meklētu līdzekļus iztikai; uz bāreņiem, kas ir zaudējuši vecākus, vai, kas vardarbīgā kārtā no tiem ir atšķirti, lai tos brutāli izmantotu; jauniešus, kas vēlas sevi īstenot caur profesionālajām iemaņām, bet kuriem ir liegta pieeja darbam tuvredzīgas ekonomiskās politikas dēļ. Tāpat Svētā tēva uzmanībai neizpaliek daudzo vardarbības formu upuri, sākot no prostitūcijas līdz narkotikām, kā arī miljoniem migrantu, kas ir krituši par upuriem daudzām apslēptām interesēm.

“Cik bieži redzam nabadzīgos rakņājamies atkritumos, lai savāktu pārpalikušo un izmesto “augli”, lai rastu, no kā pārtikt un ko vilkt mugurā,” atzīmē Francisks. Viņš piebilst, ka nabadzīgie paši ir kļuvuši par daļu no cilvēciskajiem atkritumiem un pret viņiem arī izturas kā pret atkritumiem, savukārt, tie, kas ir vainīgi šai skandālā, turpina dzīvot bez jebkādas vainas apziņas.

Psalmā, kurā tiek aprakstīts nabadzīgais, dominē rūgtums netaisnības dēļ, taču tajā ir rodama arī skaista nabadzīgā definīcija. Nabadzīgais ir tas, kurš paļaujas uz Kungu, jo viņš ir pārliecināts, ka Kungs to neatstās. Tātad, Svētajos Rakstos nabadzīgais ir paļāvības vīrs. Psalma autors atklāj arī šīs paļāvības iemeslu, proti, nabadzīgais “pazīst savu Kungu”. Svēto Rakstu valodā tas nozīmē personīgas, mīlestībā balstītas attiecības. Pāvests Francisks norāda, ka Psalmā izpaužas Dieva lielums nabadzīgā priekšā. Viņa radošais spēks pārspēj visu, ko vien cilvēks spēj iedomāties un kļūst konkrēts konkrētās personas “atcerē”. Nabadzīgais zina, ka Dievs viņu neatstās, tāpēc viņš vienmēr dzīvo Dieva priekšā, kurš viņu atceras. Dieva palīdzība sniedzas pāri pašreizējai ciešanu situācijai. Dievs nosprauž atbrīvošanās gājumu, kas pārveido nabadzīgā sirdi, jo Viņš to atbalsta daudz dziļākā veidā.

Pāvests brīdina tos, kuri ir uzkrājuši bagātības uz nabadzīgo rēķina. Francisks apliecina, ka tā nebūs vienmēr. Kungs nojauks barjeras, kas ir uzceltas starp valstīm un nomainīs nedaudzo lepnību pret daudzo solidaritāti. Jēzus ir identificējies ar katru no nabadzīgajiem. “Aizmirst par šo identificēšanos, nozīmē sagrozīt Evaņģēliju un atšķaidīt Atklāsmi,” raksta pāvests. Viņš atgādina, ka Jēzus savā Valstībā nabagus ir nolicis centrā, taču mums, saviem mācekļiem, Viņš ir devis uzdevumu attīstīt šo Valstību, uzņemoties atbildību piešķirt nabadzīgajiem cerību. Baznīcas aicinājums ir neļaut nevienam justies svešiniekam, vai atstumtam. “Mīlestība, kas dzīvina ticību Jēzum, mācekļiem neļauj ieslēgties smacējošā individuālismā, apslēpties garīgas intimitātes segmentos, neatstājot nekādu iespaidu uz sabiedrības dzīvi,” citējot apustulisko pamudinājumu “Evangelii gaudium” (183), raksta Francisks. 

Svētais tēvs atceras nesen mūžībā aizgājušo nabadzīgo apustuli Žanu Vanjē un viņa dzīves liecību, kas pasaulei ar citādām acīm ir palīdzējusi raudzīties uz trausliem un vājiem cilvēkiem. “Nabadzīgo sauciens tika uzklausīts un ir nostiprināta nesatricināma cerība, radītas redzamas un taustāmas konkrētas mīlestības zīmes, kurām joprojām varam “pieskarties ar roku”,” šādi Žana Vanjē devumu novērtē Francisks.

Pāvests norāda, ka cerību var rosināt sniedzot mierinājumu, esot klāt nabadzīgajiem nevis kādā entuziasma pārņemtā brīdī, bet gan apņēmībā, kas turpinās laika gaitā. Īsto cerību nabadzīgie rod ne jau tad, kad esam tiem veltījuši kādu laika sprīdi, bet gan tad, kad tie mūsu veikumā spēj saskatīt mīlestību, par kuru netiek prasīta samaksa. Svētais tēvs atgādina, ka nereti pietiek tikai ar apstāšanos, ar smaidu, ar uzklausīšanu, lai nabagiem atgrieztu cerību.

Vēstījuma beigās Francisks norāda, ka uz Jēzus mācekļiem gulstas uzdevums “sēt taustāmas cerības zīmes”. Pāvests aicina visas kristīgās kopienas un visus, kuri izjūt nepieciešamību nest cerību un mierinājumu nabadzīgajiem, parūpēties, lai gaidāmā Pasaules Nabadzīgo diena stiprina cilvēkos gribu sadarboties un darīt visu iespējamo, lai neviens nejustos atstāts.

13 jūnijs 2019, 17:09