Pāvests: "Neaizmirsti visu to skaisto, ko iemācījies savā ģimenē!"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pasākuma laikā Francisks mudināja klātesošos lūgties par visiem bērniem, lai Vissvētākā Jaunava sargā viņus ar savu apmetni un lai visi darītu visu iespējamo, lai bērniem būtu nākotne. Uz tikšanos ar Romas viesi bija ieradušies dažādu vecumu rumāņi no vairākiem apgabaliem un pat to no Moldāvijas, kā arī ksango, poļu un krievu valodā runājošie ticīgie. "Svētais Gars mūs visus sapulcina un palīdz mums atklāt, cik skaisti, ka varam būt kopā, ka varam satikties, lai kopā ietu savu ceļu", sacīja pāvests. Tā ir jauno Vasarsvētku pieredze. Svētais Gars palīdz mums tikt galā ar mūsu atšķirībām un dod mums spēku pavērt cerības ceļus. Francisks atzina, ka kopīgs ceļš nav viegls, taču mums par to ir jālūdzas, pie tā veidošanas pašiem ir jāstrādā un jāpaver to tālāk citiem.
Uzrunā Svētais tēvs aicināja klātesošos neaizmirst savas saknes, turēties pie savu senču ticības un mīlēt vienam otru. "Augot, neaizmirsti visu to skaisto un vērtīgo, ko iemācījies savā ģimenē", viņš mudināja. "Neaizmirsti savu māti un savu vecomāti un viņu vienkāršo, bet stipro ticību, kas deva viņām spēku un ļāva neatlaidīgi iet uz priekšu, nekad nenolaižot rokas." Pateicoties ticībai, mēs spējam saglabāt sevī šo dziļo un skaisto pārliecību, proti, to, ka mēs esam Dieva mīļotie bērni.
Francisks atgādināja, ka ļaunais gars mūs šķeļ, ienes mūsu starpā nesaskaņas un sēj neuzticību. Viņš mēģina mūs šķirt citu no cita un atraut mūs arī pašus no sevis. Taču pastāv ļoti stiprs garīgs tīkls, kas mūs vieno, saista un, pateicoties kuram, mēs varam būt "kontaktā" viens ar otru. Šīs saites ir stiprākas par visām citām saitēm. Runa ir par saknēm. Runa ir par apziņu, ka mēs piederam cits citam, ka mūsu dzīve ir noenkurota citu dzīvē. Kad mēs jūtamies mīlēti, tad uzplaukstam, jo mīlestība laiž saknes un aicina mūs palīdzēt tās laist arī citu dzīvē. Mēs piederam cits citam, un lai mēs būtu paši laimīgi, mums ir jādara laimīgus citus – uzsvēra pāvests.
Kādam eremītam cilvēki esot jautājuši, kad būs pasaules gals. Francisks pastāstīja, ka tas esot atbildējis šādi: "Pasaules gals būs tad, kad no kaimiņa pie kaimiņa nebūs vairs taku". Tas nozīmē, kad nebūs vairs kristīgās mīlestības un sapratnes brāļu, vecāku, kristiešu un tautu starpā. Kad cilvēkos izzudīs mīlestība, tad patiešām būs pasaules gals, jo bez mīlestības un bez Dieva neviens cilvēks nevar šai pasaulē dzīvot.
Pāvests atzina, ka, patiešām, ir daudz dažādu izaicinājumu, kas var mūsos izraisīt mazdūšību un likt ierauties sevī, bet ticības dāvana ir vislielākais izaicinājums, kas mums paver brīnišķīgas iespējas un ļauj iet uz priekšu pat tad, kad redzam vairāk tranšeju nekā ceļu. Kunga dziesma ir stiprāka par visām sirēnām, kas šķietami varētu mums traucēt, ejot pa kalpošanas citiem ceļu. Kungs mudina mūs brīvi teikt "jā" Viņa mīlestības plānam. Brīvība, ko dod Kungs, ir daudz lielāka nekā tā, ko gūstam pērkot un patērējot lietas.
Šajā sakarā Svētais tēvs paskaidroja, ka ir svarīgi būt atvērtiem un augt ticībā, kā arī nodot tālāk šo ticību ne tikai ar vārdiem, bet ar konkrētiem žestiem, skatieniem, glāstiem, kā to darīja mūsu māmiņas un vecmāmiņas. Viņš vēlēja, lai mēs prastu klausīties, neskatoties uz lielo troksni, lai mēs nestu harmoniju tur, kur valda apjukums, lai mēs ienestu skaidrību tur, kur ir neskaidrība un divdomības, lai mēs atklātu dalīšanās prieku tur, kur ir notikusi izslēgšana, lai mums rūpētu integritāte šajā sensāciju un ātro ziņu laikmetā, lai mēs izvēlētos mieru tur, kur valda agresivitāte, un lai nestu patiesību tur, kur valda meli.
Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs sacīja, ka Rumānija ir "Dieva Mātes dārzs" un viņa ir tā, kura izkopj savu bērnu sapņus, glabā viņu cerības un ienes prieku viņu mājās. Viņa ir maigā Māte, kura ļoti konkrētā veidā rūpējas par mums. "Viņai novēlam jauniešu, ģimeņu un Baznīcas nākotni", teica pāvests, uzrunājot Rumānijas jauniešus un ģimenes.
