Dialoga teoloģija Vidusjūras reģionu skārušo problēmu risināšanai
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pirms ielūkoties Svētā tēva gandrīz 10 lpp. garajā uzrunā, vispirms ir jāatgādina, ka "Veritatis Gaudium", kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "Patiesības prieks", ir pāvesta Franciska 2018. gada janvārī izdotā apustuliskā konstitūcija. Tajā ir atrodamas jaunas normas par izglītību Baznīcas vadītajās izglītības iestādēs. Šodien, uzstājoties Neapolē, pāvests apsveica Konstantinopoles patriarhu Bartolomeju, kurš minētās tikšanās dalībniekiem adresēja arī savu vēstījumu.
"Vidusjūra vienmēr ir bijusi tranzīta, apmaiņas un dažreiz arī konfliktu vieta", sacīja pāvests, iesākot savu uzrunu. "Šī vieta izvirza mums virkni jautājumu, kas bieži vien ir dramatiski jautājumi. (…) Kā mums, kā vienas cilvēku saimes locekļiem, vienam otru pasargāt? Kā uzturēt tolerantu un mierīgu savstarpēju sadzīvošanu, kas izpaustos autentiskā brālībā? Kā panākt, lai mūsu kopienās virsroku gūst otra cilvēka pieņemšana, tā pieņemšana, kurš no mums ir atšķirīgs tāpēc, ka pieder citai reliģiskajai tradīcijai un kultūrai? Kā reliģijas, tā vietā, lai būtu par mūriem, kas šķir, var būt par brālības ceļiem?" Francisks norādīja, ka šos un citus jautājumus jāskata vairākos līmeņos. Tie prasa no mūsu puses nesavtīgas pūles, proti, lai mēs klausītos, pētītu un veiktu diskusijas, lai tādā veidā veicinātu atbrīvošanas, miera, brālības un taisnīguma procesus. Lai risinātu minētos jautājumus, ir vajadzīga "uzņemšanas" jeb viesmīlības un "dialoga teoloģija". Lai veicinātu mieru un veidotu inkluzīvu un brālīgu sabiedrību, jāveic autentisks un atklāts dialogs.
Apustuliskajā konstitūcijā “Veritatis gaudium” pāvests norāda uz ekleziālo studiju atjaunotnes kritērijiem Baznīcā, iesaka veikt garīgo, intelektuālo un eksistenciālo kerigmu, un aicina veidot tīklus izglītības iestāžu un institūciju starpā, kas dažādās pasaules malās nodarbojas ar ekleziālo studiju programmu īstenošanu.
Šodienas uzrunā Francisks norādīja uz diviem elementiem – uz dialogu un kerigmu, tas ir, nomirušā un augšāmcēlušā Kristus sludināšanu, lai Baznīca, kas centrālo vietu ierāda evaņģelizācijai, veiktu studiju atjaunotni. Dialogs vispirms ir "izšķiršanas" un "sludināšanas metode", kas iederas jebkādai cilvēciskajai instancei. Un sv. Asīzes Francisks parāda, kā var notikt dialogs un sludināšana, liecinot, ka Dievs mīl visus cilvēkus. Svētais tēvs atgādināja, ka ir vajadzīga paklausība Svētajam Garam, tas ir, tāds dzīves un sludināšanas stils, kurā nebūtu iekarošanas gara, prozelītisma vēlmes un agresīvā atspēkošanas nodoma. Tas ir tāds dialogs ar cilvēkiem un viņu kultūrām, kas ietver sevī arī liecību līdz pat savas dzīvības atdevei, kā to darīja, piemēram, Šarls de Fuko, Tibirīnas mūki, Orāna bīskaps Pjērs Klaverī.
Lai veicinātu dialogu ar islāmu un jūdaismu un labāk izprastu kopīgās saknes un atšķirības, pāvests norādīja, ka teoloģijas fakultātēs būtu ieteicami arābu un ebreju valodas un kultūras kursi. "Vidusjūra ir 'tilts' starp Eiropu, Āfriku un Āziju", viņš uzsvēra. Tā ir vieta, kur būvēt "lielu miera telti", kurā varētu sadzīvot dažādi viena tēva Ābrahama bērni. Teologus Francisks aicināja būt līdzjūtīgiem un izprast tos, kurus nospiež mūsdienu verdzība, dažādas sociālās vātis, vardarbība, kari un netaisnības. Bez vienotības un bez līdzjūtības, ko ir nemitīgi jāuztur ar lūgšanu, teoloģija ne tikai zaudētu dvēseli, bet arī intelektu un spēju kristīgi interpretēt realitāti.
Teoloģijas uzdevums ir noskaņoties uz viena viļņa ar Augšāmcēlušos Jēzu un sasniegt perifērijas, tai skaitā, domas perifērijas – sacīja pāvests. Līdz ar to, teologiem jāveicina tikšanās starp kultūrām, izmantojot Atklāsmes un Tradīcijas avotus. Tomēr jāņem vērā, ka pagātnes lielās teoloģiskās sintēzes, kas ir teoloģiskās gudrības raktuves, nevar automātiski piemērot mūsdienu jautājumiem – viņš brīdināja. Tās ir jāizmanto kā lielu dārgumu, lai meklētu jaunus ceļus. Paldies Dievam, teoloģijas primārie avoti, tas ir, Dieva Vārds un Svētais Gars, ir neizsmeļami un aizvien auglīgi. Tāpēc var un vajag darboties "teoloģisku Vasarsvētku" virzienā, kas ļautu mūsdienu cilvēkiem dzirdēt "savā valodā" kristīgās pārdomas, kuras atbilstu viņu dzīves jēgas un pilnības meklējumiem.
Šajā sakarā ir jāsāk ar "žēlsirdības Evaņģēliju", tāpēc ka teoloģija dzimst konkrētu cilvēcisko būtņu vidū, kuras ir sastapis Dievs ar savu skatienu un kurš ar mīlestību tās meklē. "Arī nodarbošanās ar teoloģiju ir žēlsirdības akts", sacīja pāvests. "Arī labi teologi, tāpat kā labi gani, ož pēc tautas un ceļa un ar savām pārdomām izlej uz cilvēku rētām eļļu un vīnu. Lai teoloģija pauž Baznīcu, kas ir slimnīca zem klajas debess, kas īsteno savu pestīšanas un dziedināšanas misiju pasaulē!". Tātad, teoloģija pēc Veritatis gaudium [iznākšanas] stājas dialogā ar kultūrām un reliģijām, lai veicinātu cilvēku un tautu mierīgu sadzīvošanu – teica Francisks, noslēdzot konferenci.
