Euharistija – pretinde vienaldzībai un uzpūtībai
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šī bija jau otrā reize, kad Francisks "Corpus Domini" svētkos devās uz perifēriju. Euharistijas svinības un procesija ar Vissvētāko Sakramentu bija svētība un Dieva klātbūtnes zīme visiem, sevišķi, bērniem un sirmgalvjiem, tai skaitā visiem tiem, kuri sekoja līdzi notiekošajam, stāvot uz ietvēm, pie lielajiem ekrāniem vai uz savu māju balkoniem un terasēm. Francisks bija jau ceturtais pāvests, kurš pēdējo 75 gadu laikā apmeklēja minēto nomaļo kvartālu, kas atrodas Romas austrumdaļā un kuram ir īpaša saistība ar bēdīgi slaveno Itālijas galvaspilsētas bombardēšanu Otrā Pasaules kara laikā. Vizīte šiem cilvēkiem bija Svētā tēva un Euharistijā klātesošā Jēzus maigais glāsts.
"Viss sākas ar svētību", sacīja pāvests, norādot, ka labie vārdi rada labā izvirdumu. Šeit jāpaskaidro, ka vārds "svētīt", itāļu valodā "benedire", sastāv no diviem vārdiem "bene" un "dire", kas tulkojumā nozīmē "sacīt labu". Francisks šai sakarā to arī uzsvēra: Svētīt nozīmē "sacīt labu, sacīt ar mīlestību". Viņš paskaidroja, ka svētīt nenozīmē teikt tikai skaistus vārdus, bet tas nozīmē izteikt šos vārdus ar mīlestību. Jēzus svētīja piecas maizes un divas zivis, tādējādi tās pavairojot. Svētība izraisa labā izvirdumu. Tā ir kā tāda "labā kaskāde". Kāpēc svētīt ir svarīgi? Kāpēc svētīšana nāk par labu? Tā nāk par labu tāpēc, ka vārds tiek pārvērsts dāvanā. Kad mēs svētījam, mēs darām kaut ko labu nevis sev, bet citiem.
Mēs savas dzīves laikā daudzkārt saskaramies ar svētību. Mēs to saņemam, piemēram, Kristības dienā, kā arī katras Svētās Mises noslēgumā. Īstenībā, visa Euharistija ir svētības skola – sacīja Francisks. Pateicoties Euharistijai, mēs kļūstam par "kanāliem", pa kuriem pie pasaules aizplūst labais. Svētais tēvs ar skumjām atzina arī to, ka šodien bieži vien cilvēki tā vietā, lai svētītu, nolād, nicina un apvaino citus.
Homīlijas turpinājumā pāvests pievērsās arī darbības vārdam "dot", kas orientē mūs uz dalīšanos. Maize nav tikai patēriņa produkts – viņš atgādināja. Maize ir līdzeklis, kurā varam dalīties ar citiem. Īstenībā, stāstā par maizes pavairošanu, netiek lietots vārds "pavairot". Tur tiek runāts par laušanu, došanu, dalīšanu (sal. Lk 9, 16). Uzsvars tiek likts nevis uz pavairošanu, bet dalīšanos – atzina Francisks. Un tas ir svarīgi. Jēzus neveic burvestību. Brīnums notiek pateicoties paļāvībai uz Dievu un Viņa apredzību. Nav svarīgi, vai mums ir daudz vai maz, jo Kungs var darīt lielas lietas arī ar mūsu mazumiņu. Jēzus netaisa "šovu", bet ar savām rokām lauž maizi un dalās tajā ar citiem. Dievs ir "pazemīga visvarenība", kurā "ir tikai mīlestība". Pateicoties mīlestībai, ar mazām lietām tiek panāktas lielas lietas – sacīja Francisks, atgādinot, ka Euharistija ir "pretinde" šodien izplatītajam "tas man patīk", "tas uz mani neattiecas", "man nav laika", "es nevaru", "tā nav mana darīšana" utml.
Pāvests atzina, ka mūsu pilsēta šodien ir izslāpusi pēc mīlestības un uzmanības. Tā cieš no degradācijas un pamestības. Daudzi sirmgalvji ir vientuļi, ģimenēs ir problēmas, jaunieši nespēj sevi uzturēt un piepildīt savus sapņus. Tāpēc šodien Kungs katram no mums saka: "Dod tu pats viņiem ēst!". Mēs varētu iebilst, ka mums pieder par maz, mēs to nespējam. Francisks atgādināja, ka tā nav taisnība. "Tā, kā tev ir maz, Jēzus acīs skaitās daudz, ja vien tu to nepaturi tikai sev", viņš sacīja. Ja mēs pieņemsim šo Euharistijas Maizi ar visu sirdi, tad tā atbrīvos mūsos mīlestības spēku. Kungs ierodas mūsu ielās, lai "teiktu par mums labu" jeb mūs svētītu un dotu mums drosmi. Viņš prasa, lai arī mēs kļūtu citiem par svētību un dāvanu.
