Žurnālistu uzdevums – kalpot patiesībai un labajam
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks iesāka savu uzrunu, apliecinot žurnālistiem cieņu un pateicību par to, ko viņi dara. Viņš sacīja: "Baznīca jūs ciena arī tad, kad pieskaraties ar pirkstu rētai, kura varbūt ir ekleziālajā kopienā. Jūs veicat ļoti vērtīgu darbu, tāpēc ka veicināt patiesības meklējumus, un tikai patiesība dara mūs brīvus". Pāvests norādīja uz žurnālistu lielo atbildību, atgādinot, ka tiem ir jāpārdomā katrs vārds, ko tie raksta vai saka, jāpārdomā par katru attēlu – foto vai video materiālu, ko tie publicē, un par visu, ar ko tie dalās sociālajos tīklos. Francisks uzstājīgi aicināja darboties saskaņā ar patiesību un taisnību, lai komunikācija, patiešām, kalpotu nevis graušanai, bet celšanai, nevis veicinātu savstarpējus uzbrukumus, bet – satikšanos, lai tā būtu nevis monologs, bet dialogs, nevis lai dezorientētu, bet orientētu pareizā virzienā, nevis lai sētu naidu, bet – mieru, un nevis lai kalpotu kā "skaļrunis" tiem, kuri visstiprāk kliedz, bet būtu to cilvēku "balss", kuriem pašiem nav iespēju uzstāties, izteikties vai iestāties savu tiesību labā.
Uzrunā Svētais tēvs īpašu uzmanību veltīja pazemības jautājumam. "Katrs no mums zina, cik grūti ir meklēt patiesību un cik liela tam ir vajadzīga pazemība", viņš atzina. Daudz vieglāk ir neuzdot pārāk daudz jautājumu, apmierināties ar pirmajām atbildēm, visu vienkāršot, palikt ar virspusēju pieeju, palikt pie šķietamā. Tas, kas mūs mudina meklēt aizvien dziļāk, ir tieši pazemība – apziņa, ka visu mēs nezinām. Savukārt pieņēmums, ka jau visu zinām, bloķē tālākus meklējumus.
Pāvests paskaidroja, ka būt pazemīgam žurnālistam nenozīmē būt viduvējam jeb paviršam. Būt pazemīgam nozīmē apzināties, ka ar katru rakstu, tvītu, televīzijas vai radio sižetu var izdarīt labu vai, ja neesam pietiekoši uzmanīgi, var nodarīt ļaunu ne tikai atsevišķam otram cilvēkam, bet reizēm arī visai sabiedrībai.
Pazemība neļauj žurnālistam ļauties steigai, liek apstāties un atrast laiku, lai vajadzības gadījumā visu labi apdomātu un izprastu. Pazemība liek uzlūkot īstenību un citus cilvēkus ar izpratni. Pazemīgs žurnālists tieksies ar visu korekti iepazīties un vispusīgi izzināt lietas, un tikai tad par tām stāstīs citiem un komentēs.
Turpinājumā pāvests uzsvēra, ka pazemīgs žurnālists ir brīvs žurnālists. Viņš ir brīvs no nosacījumiem, no aizspriedumiem, un līdz ar to ir drosmīgs. Brīvība pieprasa drosmi. Pieminot žurnālistus, kuri tiek nogalināti, veicot savu darbu, Francisks atgādināja:
"Mums ir vajadzīga brīva žurnālistika, kas kalpo patiesajam, labajam un tam, kas ir taisnīgs", viņš turpināja; "žurnālistika, kas veicina tikšanās kultūru. Mums ir vajadzīgi žurnālisti, kas nostājas cietušo, vajāto, atstumto un diskriminēto ļaužu pusē".
Svētais tēvs pateicās žurnālistiem, ka viņi mums palīdz neaizmirst vēl nedzimušās dzīvības, kas tiek apslāpētas vēl pirms tās ierauga dienas gaismu. Viņš pateicās, ka viņi mūs iepazīstina ar bērnu stāvokli, kuri tikko kā piedzimst, tā uzreiz bada, medicīnas trūkuma vai karu dēļ, iet, diemžēl, bojā. Viņš pateicās, ka žurnālisti mūs iepazīstina ar bērniem-karavīriem, ar bērniem, kuriem tiek smagi nodarīts pāri; ka viņi palīdz mums neaizmirst tos daudzos cilvēkus, kuri tiek vajāti ticības vai etniskās piederības dēļ, tos, kuri karu, terorisma vai bada dēļ ir spiesti atstāt savu zemi un doties svešumā. Tie nav numuri, tie ir konkrēti cilvēki, konkrētas sejas, konkrētas personas ar savu dzīves bagāžu un ar savām slāpēm pēc laimes.
Pat ja šodien vairāk ir "topā" sliktās ziņas, pazemīgs un brīvs žurnālists runā arī par labo. Pāvests atgādināja, ka mums apkārt ir daudz labā, un daudz ir tādu cilvēku, kuri ik dienas nesavtīgi ziedo sevi citu labā. Noslēgumā Svētais tēvs atzina, ka viņš saprot, ka klātesošo vidū, ne visi ir ticīgi, tāpēc deva savu svētību klusumā. Viņš svētīja visus šīs audiences dalībniekus, viņu dārgos tuviniekus un viņu darbu.
