Francisks Bukarestes katoļiem: "Mūsu vidū ir Dievs kā varens glābējs"
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Svētā Jāzepa katedrālē, kur pāvests celebrēja Svēto Misi, katru gadu notiek slavens Starptautiskais Ērģeļmūzikas festivāls. Bez tam, tajā atrodas svētīgā priestera un mocekļa Vladimira Gikas un dažas sv. Jāņa Pāvila II relikvijas.
Homīlijā Svētais tēvs komentēja šai dienai veltīto Evaņģēlija lasījumu par Vissvētākās Jaunavas Marijas apmeklēšanu (sal. Lk 1, 39-56). Runa ir par Mariju, kura apmeklē savu māsīcu Elizabeti, svētā Jāņa Kristītāja māti. Eņģelis Gabriēls, pasludinādams Marijai, ka viņa kļūs par Pestītāja Māti, pateica arī to, ka Elizabete, kuru uzskatīja par neauglīgu, ir mātes cerībās. Marija steidzās pie viņas, lai atklātu viņai vēsti par gaidāmo Pestītāja dzimšanu. Abām sievietēm satiekoties, Marija, Svētā Gara piepildīta, slavēja Dievu, izsakot skaisto slavas dziesmu "Magnificat". Pāvests norādīja, ka tā ir spoža "cerības himna". Marija iet, satiekas un priecājas – viņš atgādināja.
Marija iet…. Ceļojums pie Elizabetes bija Marijas pirmais ceļojums. Viņai priekšā vēl būs daudzi citi ceļojumi. Tie nebūs viegli. Marijai būs vajadzīga liela drosme un pacietība. Pāvests atgādināja, ka Marija zina, ko nozīmē kāpt kalnā. Viņai ir zināmi mūsu kāpumi. Viņa ir mūsu ceļabiedrs. Viņa zina, kas ir grūtības, tāpēc prot ņemt mūs pie rokas katrreiz, kad mums klājas grūti. Viņa, būdama labā māte, zina, ka mīlestība izpaužas mazās ikdienas lietās. Uzlūkojot Mariju un daudzas citas mātes, kuras ir nesavtīgi veltījušas savu dzīvi savu bērnu labā, mēs varam saskatīt cerību un nākotnes perspektīvas – uzsvēra pāvests.
Marija satiekas.... Marija bija jauna, Elizabete – jau gados. Tā ir jaunās un vecās paaudzes satikšanās un apskaušanās. Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka tur kur valda "tikšanās kultūra", tur nevienam netiek "karinātas birkas", neviens netiek atmests, tur nav baiļu soļot kopā un tur ierodas arī Dievs un veic brīnumus savas tautas vidū. Tā notiek tāpēc, ka Svētais Gars pamudina mūs iziet no sevis, raudzīties pāri šķietamajam un runāt labu par citiem un svētīt citus – sevišķi tos savus brāļus, kuriem pietrūkst ne tikai jumta virs galvas un maizes, bet arī draudzības, sirds siltuma un citu apskāviena. Šajā sakarā Svētais tēvs uzsvēra, ka svētīgs ir tas, kurš tic (sal Jņ 20, 19) un kuram pietiek drosmes iet uz satikšanos un veicināt vienotības saites.
Marija priecājas… Marija, kura iet un satiek Elizabeti, mums atgādina, kur mājo Dievs, kur ir Viņa sanktuārijs. Dievs mājo savas tautas vidū – atgādināja Francisks. Viņš tur dzīvo un tur mūs gaida. Mēs esam aicināti nebaidīties un nenolaist rokas tāpēc, ka Kungs ir mūsu vidū kā varens glābējs. Tanī slēpjas kristieša noslēpums. Marija bija par to pārliecināta un tādēļ priecājās.
Ja mums trūkst prieka, mēs esam kā paralizēti – uzsvēra pāvests. Tad mēs kļūstam par savu skumju vergiem. Bieži vien ticības problēma ir ne tik daudz līdzekļu un struktūru trūkums vai skaitliskais sastāvs, bet tieši prieka trūkums. Kad krītam mazdūšībā un ļaujamies skumjām, tad sagrīļojas arī mūsu ticība. Kad mums trūkst paļāvības, noslēdzamies sevī, tad mēs dzīvojam pretrunā ar savu ticību, jo, tā vietā, lai justos kā bērni, kuru labā Dievs ir darījis lielas lietas, mēs visu mērām pēc savu problēmu mazā mēra un aizmirstam, ka neesam taču bāreņi. Mums ir Tēvs, kurš ir mūsu vidū, kurš ir varenais Glābējs.
Šajā ziņā mums nāk palīgā Marija, kura, tā vietā, lai mazinātu, augsti slavē Kungu un cildina Viņa lielumu. Viņa neskatoties uz savām problēmām, kuru tai netrūka, dzīvo priekā, jo visā paļaujas uz Kungu. Marija mums atgādina, ka Dievs vienmēr var paveikt brīnumus, pietiek tikai būt atvērtiem pret Viņu un saviem brāļiem.
