Pāvests Ziemeļmaķedonijas jauniešiem: "Sapņot nekad nav par daudz"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests aicināja Ziemeļmaķedonijas jauniešus – kristiešus un musulmaņus, kopā sapņot lielus sapņus, piešķirt cerību nogurušajai pasaulei.
Francisks pastāstīja, ka apmēram pirms mēneša kopā ar draugu – Al Azharas galveno imamu Ahmadu Al Taijebu ir sapņojuši sapni, kas vedis pie kopīgas dokumenta parakstīšanas. Tajā teikts, ka ticībai ir jābūt par palīgu, lai citos saskatītu brāļus, kurus atbalstīt un mīlēt, neļaujot sevi manipulēt niecīgām interesēm.
Pāvests augsti novērtēja Ziemeļmaķedonijas akmeņkaļu darbu. Šeit ir daudzi amatnieki, kas ar to nodarbojas. Svētais tēvs aicināja jauniešus, lai viņi, tāpat kā šie akmeņkaļi, izkaļ savus sapņus, piešķirot tiem formu, lai sapņi, tāpat kā iepriekš ne ar ko neievērojams akmens bluķis, kļūtu par īstenu mākslas darbu.
Francisks pieminēja svēto Māti Terēzi. Kad viņa dzīvoja šeit, Skopjē, neviens nevarēja pat iedomāties, kāda izvērtīsies viņas dzīve. Taču viņa nebeidza sapņot, tiecoties atklāt savas lielās mīlestības – Jēzus vaigu visos cilvēkos, kurus sastapa ielas malā. Viņa sapņoja lielus sapņus, tāpēc arī mīlēja ar lielu mīlestību. Māte Terēze vēlējās būt par “zīmuli Dieva rokās” un Dievs ar šo “zīmuli” uzrakstīja vēl neredzētas un brīnišķīgas lappuses.
Pāvests apliecināja, ka neviens nevar dzīvot izolēti, ir vajadzīga kopiena, kurā atbalstām cits citu un palīdzam raudzīties uz priekšu. Tāpēc izskanēja aicinājums sapņot kopā ar citiem un nekad nesapņot pret citiem. “Sapņojot vienatnē, pastāv risks skatīt mirāžas – to, kā patiesībā nav, savukārt, kopā ar citiem tiek veidoti sapņi,” teica Francisks.
Turpinot uzrunāt jaunos ziemeļmaķedoniešus, viesis atzīmēja, ka esam ienākuši komunikāciju ērā, taču maz ko zinām no patiesas komunikācijas. Esam kļuvuši ļoti savienoti, bet maz vienoti cits ar citu. Lai iesaistītos patiesā komunikācijā, ir nepieciešama dzīve, ir nepieciešams dalīties skaistos un ne tik skaistos brīžos.
Pāvests ar prieku atcerējās jauniešiem veltīto Sinodi, kurā gan jaunie, gan vairs ne tik jaunie cilvēki varēja tikties “seju pret seju”, cits citu uzklausīt, kopā sapņot un raudzīties nākotnē. Svētais tēvs apliecināja, ka vislabākā pretinde pret drosmes zuadēšanu un manipulāciju, pret efimērā kultūru un viltus praviešiem, kas sludina tikai nelaimes un sagrāvi, ir klausīties un uzklausīt. Francisks sirsnīgi ieteica dalīties “seju pret seju” brīžos ar visiem, jo īpaši ar vecvecākiem, ar vecākajiem ļaudīm kopienā. Tas palīdzēs stāties pretim tiem, kuri jauniešus vēlas ieslēgt tagadnē, noslīcinot un noslāpējot ar iedomātas laimes spiedienu un prasībām, kur šķiet, ka pasaule beidzas un ir jācenšas tvert no dzīves visu, ko var un tūlīt. Pāvests teica, ka pret to nav labāku zāļu kā klausīties vecu ļaužu pieredzē.
Tikšanos ar Ziemeļmaķedonijas jauniešiem pāvests noslēdza ar musulmaņiem ierasto Žēlsirdīgā un Labsirdīgā Dieva piesaukšanu, lūdzoties, lai Viņš palīdz īstenot jauniešu sapņus. Noslēgumā visi noskaitīja Mātes Terēzes lūgšanu “Vai Tev, Kungs, ir vajadzīgas manas rokas?”
