Pāvests Abū Dabī: reliģiju uzdevums ir cilvēka sirds atbruņošana
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvesta 27. apustuliskā ceļojuma logo ir attēlots balodis ar olīvu zariņu, tādējādi atsaucot atmiņā Noasa plūdus. Kā lasām Bībelē, lai pasargātu cilvēci no iznīcināšanas, Dievs lika Noasam kopā ar visu ģimeni ieiet arkā. Uzrunā Francisks norādīja, ka šodien, lai saglabātu mieru, arī mums, Dieva vārdā, visiem kopā, kā vienai ģimenei, ir jāieiet arkā, kas varētu kuģot pa pasaules vētru plosītām jūrām. Šī arka ir "brālības arka" – viņš uzsvēra. Romas katoļu Baznīcas vadītājs apliecināja, ka, no Apvienotajiem Arābu Emirātiem draudzīgi un ar cieņu vēršas pie visām Arābijas pussalas zemēm un sūta tām savu vissirsnīgāko sveicienu.
Runājot par brālību, pāvests atgādināja, ka izejas punkts ir Dieva atzīšana par visas cilvēces Radītāju, kurš grib, lai mēs visi šai pasaulē dzīvotu kā brāļi un māsas. Brālības pamats ir tas, ka mēs visi esam Dieva radītie cilvēki un visi esam apveltīti ar vienādu personas cieņu. Tāpēc neviens nevar būt citu kungs vai vergs. Nav iespējams godināt Radītāju, nesargājot šo katras personas un katra cilvēka dzīvības sakrālo raksturu – uzsvēra Francisks. Dieva acīs visi ir vienlīdz dārgi. Atzīt, ka visiem cilvēkiem pienākas vienādas tiesības, nozīmē pagodināt Dieva Vārdu.
Turpinot uzrunu, pāvests atgādināja, ka brālības ienaidnieks ir individuālisms. Tas apdraud visus dzīves aspektus, tai skaitā, cilvēka reliģisko dzīvi. Būt īsti reliģiskam nozīmē no visas sirds mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu – viņš skaidroja. Svētais tēvs pauda gandarījumu, ka Apvienotajos Arābu Emirātos tiek atļauta un nodrošināta kulta brīvība. Atļauja brīvi paust savu ticību ir būtisks nosacījums tam, lai cilvēks varētu sevi īstenot. Pāvests piebilda, ka brālības izpausme ir arī reliģiskais plurālisms.
Kā mums pastāvēt kā vienai cilvēku saimei? Kā nosargāt šo vērtību? Kā dzīvināt nevis teorētisku brālību, bet tādu, kas īstenojas reālā dzīvē? Kā panākt, lai savas piederības vārdā "iekļaušana" gūst virsroku pār "izslēgšanu"? Kā, galu galā, reliģijas var būt par brālības kanāliem, nevis par barjerām, kas šķir? – uzrunājot brālības veicināšanai veltītās starpreliģiju tikšanās dalībniekus, jautāja pāvests.
Francisks atgādināja, ka cilvēku saimi pienākas sargāt, un tas notiek, pateicoties reālam ikdienas dialogam. No vienas puses, katram ir jāsaglabā savu identitāti un nav no tās jāatsakās, lai izpatiktu otram, no otras puses – mums nav jābaidās no tā, kas ir citāds un atšķirīgs. Mums ir jārespektē otrs cilvēks, jārespektē viņa brīvība un viņa pamattiesības. Īpaša nozīme ir reliģiskajai brīvībai, kas neaprobežojas tikai ar kulta brīvību, bet kas iekļauj sevī to, lai es saskatītu otrā brāli, tādu pašu cilvēka bērnu kā es, kuru Dievs ir radījis brīvu, un kuru, līdz ar to, neviena cilvēciskā institūcija nedrīkst spiest. Spiediens nedrīkst notikt arī Dieva vārdā.
Drosme atzīt to, kas ir citādāks, ir "dialoga dvēsele" – skaidroja pāvests. Dialoga pamatā jābūt nodomu tīrībai. Citējot krievu rakstnieku Dostojevski, Francisks atgādināja, ka tas, kurš melo sev un klausās savos melos, nonāk līdz tam, ka vairs nespēj atšķirt patiesību ne sevī, ne ap sevi un sāk vairs necienīt ne sevi, ne citus. Izlikšanās un liekulība grauj dialogu. Nevar sludināt brālību, bet rīkoties pretēji. Lai veicinātu dialogu, būtiska nozīme ir lūgšanai, jo lūgšana atbrīvo sirdi no noslēgšanās sevī. Pāvests norādīja, ka lūgšana ir pirmā lieta, kas mums jādara starpreliģiju dialoga labā. Mums vienam par otru ir jālūdzas. Mēs esam brāļi! Vai nu mēs kopā veidosim nākotni, vai nebūs nākotnes. Citas alternatīvas nav – viņš uzsvēra.
Uzrunā pāvests norādīja arī uz izglītību un taisnīgumu kā diviem miera spārniem. Jauniešiem, kuri no malu malām saņem negatīvās un viltus ziņas, jāiemācās nepadoties materiālisma vilinājumam, naidam un aizspriedumiem. Viņiem ir jāiemācās attiecīgi reaģēt uz netaisnību un pagātnes sāpīgo pieredzi, un stingri iestāties citu cilvēku tiesību labā. Pienāks diena, kad viņi mūs tiesās. Ja būsim viņos ielikuši stingrus pamatus jaunu civilizācijas tikšanās saišu veidošanai, tiesa būs mums labvēlīga, bet, ja būsim pametuši viņus vienus pašus, tas nāks mums par ļaunu. Taisnību lēnām saēd netaisnības vēzis – atzina Francisks, atgādinot, ka nevaram ticēt Dievam un vienlaikus netiekties dzīvot ar visiem taisnīgi.
Aplūkojis brālību kā miera arku, uzrunas beigu daļā pāvests pievērsās tuksneša simbolam. Apvienotie Arābu Emirāti, kur tuksnesis tika pārveidots par auglīgu un viesmīlīgu vietu, kur smiltis satiekas ar debesskrāpjiem, ir svarīgas krustceles starp Rietumiem un Austrumiem, Ziemeļiem un Dienvidiem. Tā ir kultūru un reliģiju satikšanās vieta, kur notiek strauja attīstība un kur dažādu zemju cilvēki var atrast sev darbu. Pāvests norādīja, ka arī attīstībai ir savi pretinieki. Attīstības šķērslis ir vienaldzība. Tīri utilitāra attīstība nevar nest īstu un ilgtspējīgu progresu. Tikai integrāla un saliedēta attīstība var pavērt cilvēka cienīgu nākotni.
Noslēgumā pāvests pieminēja kristiešus, kuri dzīvo Apvienotajos Arābu Emirātos un piedalās valsts labklājības celšanā ne tikai ar savām profesionālajām spējām, bet arī ar savu ticību. Pateicoties respektam un tolerancei, kas viņiem tiek izrādīta, viņi var nobriest garīgi, kas, savukārt, nāk par labu visai sabiedrībai.
Uz izglītību un taisnību balstīta brālīga sadzīvošana, un uz iekļaušanu un visu tiesībām veidota attīstība ir miera sēklas. Reliģijas ir aicinātas panākt to dīgšanu – sacīja Francisks. Reliģiju uzdevums ir cilvēka "sirds atbruņošana". Bruņošanās sacensība, savu ietekmes sfēru paplašināšana, agresīvā politika nekad nenesīs stabilitāti. Karš nes tikai un vienīgi likstas, ieroči nes neko citu kā tikai nāvi! – uzsvēra pāvests, aicinot visus visiem kopā stāties pretī bruņotās varas loģikai, attiecību monetizācijai, robežu stiprināšanai ar ieročiem, mūru celšanai, mutes aizbāšanai nabagiem. Viņš mudināja tam visam stāties pretī ar lūgšanas maigo spēku un ikdienas dialoga centieniem.
