Cerca

Vatican News
Audiencē pie pāvesta Alfonsa akadēmijas docētāji un studenti Audiencē pie pāvesta Alfonsa akadēmijas docētāji un studenti  (Vatican Media)

Lai morālteoloģija nebaidās "sasmērēt rokas", risinot konkrētas problēmas

Morālteoloģijā jāvadās saskaņā ar žēlsirdības loģiku – norādīja Francisks, sestdien, 9. februārī, Vatikānā tiekoties ar Alfonsa akadēmijas jeb Augstākā Teoloģijas institūta 400 pasniedzējiem un studentiem augstskolas dibināšanas 70 gadu jubilejas sakarā.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šajā 1949. gadā redemptoristu tēvu nodibinātajā akadēmijā, kas 1960. gadā tika pievienota Pontifikālajai Laterāna universitātei, studenti iegūst licenciāta un doktora grādus morālteoloģijā. Svinības, no vienas puses, ir iespēja pateikties Dievam par visu līdz šim paveikto, bet, no otras puses, ir pamudinājums skatīties uz priekšu. Pāvests aicināja klātesošos "gudri un drosmīgi" pārskatīt un atjaunot savu misiju, lai tādējādi labāk atbildētu Dieva tautas gaidām. Studijām jānotiek saskaņā ar Baznīcu, kas "iziet", un, ņemot vērā mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Svētais tēvs klātesošajiem atgādināja to, cik svarīgi ir aizsniegt Evaņģēlija sludināšanas pašu "sirdi". Tas ir ceļš, pa kuru iet ir aicinātas visas Baznīcas akadēmiskās struktūras, un, lai to veiktu, ir absolūti nepieciešams pieņemt "prioritāru un pastāvīgu kritēriju", tas ir, kontemplēt un garīgi, intelektuāli un eksistenciāli asimilēt "kerigmas pašu būtību" – "Jēzus Kristus Evaņģēlija vienmēr jauno un fascinējošo priecīgo vēsti". Tādā veidā būs iespējams izvērst vispārēju un plašu dialogu.

Uzrunas turpinājumā pāvests atgādināja, lai visas pasaules Baznīcas institūcijas iemācītos "veidot tiltus" gan savā starpā, gan arī ar akadēmiskajām institūcijām, tai skaitā, ar dažādu kultūras un reliģisko tradīciju institūcijām, lai tādā veidā visas kopā rastu vajadzīgos risinājumus mūsdienu problēmām. Runājot tieši par Alfonsa akadēmiju, Francisks aicināja, turoties pie savām saknēm, pielikt lielākus pūliņus pie tā, lai morālteoloģiju dzīvinātu Baznīcas, kas "iziet", misionārais gars.

“Sekojot sv. Alfonsa paraugam, mums vienmēr vajadzētu izvairīties no iestigšanas skolas pozīcijās vai spriedumos, kas ir formulēti, esot tālu no konkrētās situācijas un cilvēku un ģimeņu reālajām iespējām. Bez tam ir jāsargājas no kristīgās dzīves 'pārmērīgas idealizācijas', kas būtu nespējīga uzmodināt uzticību žēlastībai.”

Pāvests klātesošajiem docētājiem un studentiem atgādināja, ka ir drosmīgi jāieklausās konkrētā realitātē un Gara balsī, lai palīdzētu visiem priecīgi iet pa labā ceļu. Šī konkrētā realitāte ir to cilvēku ciešanas un cerības, kurus tūkstošiem grēka smaguma formu turpina pakļaut nedrošībai, nabadzībai un marģinalizācijai. Sv. Alfonss, kura vārdā ir nosaukta minētā augstskola, ļoti ātri saprata, ka nav runa par tādu pasauli, pret kuru būtu jāaizstāvas vai kuru būtu jātiesā, bet gan – par tādu, ko nepieciešams dziedināt un atbrīvot, vadoties pēc paša Kristus rīcības parauga. Runa ir par dalīšanos cilvēku vajadzībās, viņu sirds dziļāko ilgu pamodināšanu, par to, lai katrs cilvēks, lai cik viņš būtu vājš un grēcīgs, ieraudzītu sevi Debesu Tēva sirdī un piedzīvotu, ka ir Kristus mīļotais brālis, atskārstu, ka Kristus viņu mīlēja līdz pat sevis atdevei nāvei pie krusta.

Morālteoloģijas atslēgas vārds Franciskam ir žēlsirdība. Patiesi, Jēzus saviem mācekļiem sacīja, ka ir atnācis, nevis, lai pasauli tiesātu, bet lai to atpestītu. Morālteologam, protams, vienmēr ir jārūpējas par Baznīcas morālās mācības integralitāti, bet tai pat laikā viņam ir īpaši jāizceļ Evaņģēlija augstākās vērtības, pirmo vietu ierādot "caritas" mīlestībai. Ne velti, apustulis Pāvils apgalvo, ka Gars, ko mums atstāja Jēzus, atbrīvo mūs no grēka un nāves likuma un padara mūs par Dieva bērniem, kuri ir brīvi no bailēm.

Pievēršoties mūsdienu globalizētajai pasaulei, pāvests atgādināja par nepieciešamību pārvarēt individuālisma ētiku, par ko jau runāja Vatikāna II koncils. Bez tam, viņš aicināja veicināt apziņu par to, ka, "jo vienotāka kļūst pasaule, jo skaidrāks kļūst tas, ka cilvēku pienākumi pārsniedz atsevišķu grupu intereses un pamazām aptver visu pasauli" (Gaudium et spes, 30). Tā kā mūsdienu sabiedrībā notiek ļoti strauja attīstība, tad ir jābūt vēl vairāk gataviem atbildēt ar šo attīstību saistītajiem jaunajiem un nopietnajiem izaicinājumiem. Šeit Francisks pieminēja tikai dažus – tos, ko rada sāncensības loģikas un stiprākā likuma pieaugošā dominance. Saskaņā ar šo loģiku cilvēks ir patēriņa labums, ko var lietot un izmest mēslainē. Tādā veidā, diemžēl, attīstās tā sauktā "atkritumu kultūra". Viņš minēja arī ar vides aizsardzību saistītos izaicinājums, atgādinot, ka katrs cilvēks ir atbildīgs arī par ekoloģisko dimensiju. Šai laukā sava loma pienākas arī morālteoloģijai, kam steidzami pārliecinoši jāpiedalās kopīgajos pūliņos, kas ir vērsti "kopīgā nama" aizsardzības labā, ejot pa integrālās attīstības īstenošanas ceļu. Svētais tēvs atzina, ka mūsos vēl ir vāja apziņa par to, ka arī ekoloģiskā rakstura pārkāpumi ir grēks. Morālteologu uzdevums ir šīs apziņas veicināšana.

Morālo pētījumu laukā ietilpst jaunās iespējas, ko turpina pavērt biomedicīnas zinātņu attīstība – norādīja pāvests, piebilstot, ka tomēr nekad nedrīkstēs mazināt katras dzīvības beznosacījumu vērtību. Viņš atgādināja, ka mums īpaši jārūpējas par to dzīvību, kuri ir visvājākie un visneaizsargātākie. Uzrunas noslēgumā Francisks mudināja turpināt strādāt pie tā, lai "morālteoloģija nebaidītos 'sasmērēt rokas', nodarbojoties ar konkrētām problēmām, un lai liecinātu, ka Kristus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība".

09 februāris 2019, 16:37