Vēsture ir skolotāja, taču tai ir maz skolēnu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Baznīcas vēstures docētāju apvienība darbojas galvenokārt Itālijā un tajā ir iesaistīti apmēram 150 Baznīcas un laicīgo universitāšu docētāji. Noslēdzoties konferencei, sestdien, 12. janvārī, viņi tikās ar pāvestu. Francisks tos uzņēma, vispirms atgādinādams seno teicienu “historia magistra vitae” – “vēsture ir dzīves skolotāja”. Ilggadējais Baznīcas vēstures profesors Pontifikālajā Gregora universitātē, jezuītu tēvs Džakomo Martina savukārt ir teicis arī, ka “vēsture ir dzīves skolotāja, diemžēl, tai ir maz skolēnu”.
Pāvests Francisks atzīmēja, ka vēsture, ja vien to mācās ar dedzību, var daudz ko iemācīt mūsdienu pasaulei, kas ir tik saraustīta un izslāpusi pēc patiesības, miera un taisnības. “Pietiktu, ja ar vēstures starpniecību saprātīgi un drosmīgi mēs iemācītos pārdomāt par dramatiskajām un ļaunajām kara sekām, par daudzajiem kariem, kas plosa cilvēka gājumu šīszemes virsū. Taču mēs nemācāmies,” teica pāvests.
Francisks atzīmēja, ka Itālija un jo īpaši Baznīca Itālijā ir tik bagāta ar pagātnes liecībām. Šī bagātība ir dārgmanta, kas ne tikai rūpīgi jāsargā, bet arī jāliek lietā, lai tā palīdzētu staigāt tagadnes takas un iet pretim nākotnei. Baznīcas vēsture un Itālijas Baznīcas vēsture kalpo par atbalsta punktu daudziem, kuri vēlas saprast, padziļināt, kā arī izbaudīt pagātni, to nepārvēršot muzejā, vai vēl sliktāk, nostalģisku atmiņu kapsētā, bet darot to dzīvu un klātesošu.
Turpinot, pāvests uzsvēra, ka vēstures centrā ir Vārds, kas dzima nevis kā rakstīts vārds un kas neizrietēja no cilvēka meklējumiem, bet ko ir dāvājis Dievs. Šis Vārds ir jāapliecina ar dzīvi un dzīvē. Tas ir Vārds, kas darbojas vēsturē un to pārveido no iekšienes. Šis Vārds ir Jēzus Kristus, kurš ir iezīmējis un atpestījis cilvēka vēsturi tik dziļi, ka cilvēks ir sācis apzīmēt laiku ar “pirms Viņa” un “pēc Viņa”.
Francisks piebilda, ka vēsturniekam, kurš tic, būtu jāpieņem šī pestījošā un žēlsirdīgā darbība, jo tā viņā spēj veicināt vēl lielāku cieņu pret faktiem un pret patiesību, kā arī, būt delikātam pētniekam un korektam lieciniekam mācot citus. Tai būtu jāattālina vēsturnieks no tāda pasaulīguma, kas ir saistīts ar iedomām, ka visu zinām, ar tieksmi kāpt pa karjeras kāpnēm un alkām pēc akadēmiskās atzinības, vai arī pārliecības, ka paši varam spriest tiesu pār faktiem un cilvēkiem. Spēja saskatīt Kristus klātbūtni un Baznīcas gājumu vēsturē, mūs dara pazemīgus un pasargā no kārdinājuma patverties pagātnē, lai izvairītos no tagadnes.
Pāvests novēlēja, lai Baznīcas vēstures pasniedzēju mācība un viņu personīgā liecība palīdz kontemplēt Kristu, stūrakmeni, kurš darbojas visas cilvēces un visu kultūru vēsturē. Lai Viņš rosina izjust savu pestījošo klātbūtni faktos, dokumentos, lielos un mazos notikumos, jo īpaši tajos, kas ir saistīti ar vispazemīgākajiem, ar “pēdējiem”.
