Cerca

Vatican News
PANAMA-POPE-WYD Jaunavas Marijas katedrālē Panamā  (AFP or licensors)

PJD Panamā: "Cerības nogurums" un kā to pārvarēt

26. janvārī pāvests kopā ar Panamas Baznīcas klēra locekļiem, reliģiskajiem un konsekrētajiem lajiem svinēja Svēto Misi Jaunavas Marijas katedrālē. Viņš pasvētīja nesen restaurētā dievnama altāri. Homīlija bija balstīta uz Jāņa Evaņģēlija 4. nodaļas fragmentu par Jēzus tikšanos ar samariešu sievieti pie Jēkaba akas. Jēzus prasīja sievietei: “Dod man dzert!”

Inese Šteinerte - Vatikāns

Pusdienlaikā, kad saule visvairāk liek sajust savu svelmi, Jēzus ir atnācis pie akas, lai dzesētu slāpes, atsvaidzinātos un atgūtu spēkus tālākajam ceļam, tālākajai misijai. Pāvests atzīmēja, ka arī priesteriem un konsekrētajiem vīriešiem un sievietēm, kā arī dažādu laju kustību locekļiem ir ne mazums iemeslu, lai viņi justos noguruši no ceļa, no ilgajām darba stundām, kas atstāj maz laika atpūtai, un laju gadījumā, arī ģimenei. Savu smagumu uzveļ arī neveselīgas attiecības, atbalsta un darba novērtējuma trūkums. Visas šīs situācijas nebūtu iespējams izturēt, ja nebūtu “akas”, kurā pasmelties un remdēt slāpes un ceļa nogurumu.

Vēršoties pie konsekrētajām personām, pāvests teica, ka zināms nogurums ir pārņēmis viņu kopienas. Taču, šim nogurumam nav nekā kopīga ar Jēzus nogurumu. Konsekrēto nogurumam ir sakars ar kārdinājumu, ko varam saukt par “cerības nogurumu”. Tas ir paralizējošs nogurums, kas izriet no nezināšanas, kā reaģēt uz intensīvajām pārmaiņām, kuras pieredz visa sabiedrība. Šīs pārmaiņas, šķiet, liek pārskatīt ne tikai mūsu runas un attieksmes veidus, mūsu ieradumus, bet daudzreiz arī pašu ticības dzīvi mūsdienu pasaulē. Ātrums, ar kādu šīs pārmaiņas notiek, ir tas, kas visvairāk paralizē mūsu izvēli un domas. Tam, kam bija nozīme pagātnē, šķiet, ir pazudusi nozīme tagad.

Pāvests teica, ka “cerības nogurums” izriet no tā, ka Baznīcu redzam grēka ievainotu, jo tā tik bieži ir izgāzusies, nesadzirdot visu to cilvēku raudāšanu, kurās atbalsojas Jēzus raudāšana – “Dievs, kāpēc tu mani atstāji?” (Mt 27:46). “Mēs esam pieraduši pie tā, ka dzīvojam ar “nogurušu cerību” neskaidras un nezināmas nākotnes priekšā, un tas var likt ceļu “pelēkam pragmatismam”, kas iemājo sirdī un mūsu kopienās,” sacīja Francisks Baznīcas klēra, reliģisko institūciju pārstāvjiem un konsekrētajiem lajiem. “Viss, šķiet iet savu gaitu, bet patiesībā, ticība krīt un gāžas,” turpināja pāvests. Viņš brīdināja, ka tādējādi pastāv milzīgs risks, ka atveram durvis vienai no mūslaiku ļaunākajām herēzijām, proti, domai, ka Kungam un mūsu kopienām vairs nav ko teikt, vai dot jaunajai pasaulei, kas dzimst. Tas, kas kadreiz radās, lai būtu sāls un gaisma pasaulei, šķiet, kļūst vecs un nonēsāts.

Pāvests atzīmēja, ka nogurums var rasties un likt sevi izjust. Tāpēc ir nepieciešams ūdens, ar ko remdēt slāpes un nogurumu, taču ne jau jebkāds ūdens, bet gan “ūdens, kas verd mūžīgai dzīvei” (Jņ 4:14). Kungs, kurš saka “Dod man dzert!”, aicina arī mūs teikt tos pašus vārdus, un tos sakot, atjaunot piemiņu par mūsu pirmo mīlestību, kad ceļā satikām Jēzu. Atjaunot piemiņu par to brīdi, kad mūsu acis satikās ar Viņa acīm, par brīdi, kad Kungs lika mums saprast, ka Viņš mūs mīl – ne tikai katru atsevišķi, bet visus kopā.

Vārdi “Dod man dzert!” nozīmē atrast drosmi būt attīrītiem, spēt atgūt mūsu harizmas autentiskāko daļu un ieraudzīt, kā tā var izpausties šodien. “Dod man dzert!” nozīmē atzīt to, ka mums ir vajadzīgs Svētais Gars, kas palīdz saskatīt Dieva pestījošo klātbūtni mūsu ceļā. “Nogurusī cerība” var tikt atspirdzināta,” iedrošināja pāvests.

Francisks pievērsās Jaunavas Marijas katedrāles vēsturei. Viņš teica: “Dievnams ver durvis pēc ilgiem restaurācijas gadiem. Tas ir pieredzējis gadu ritējumu kā uzticīgs savu ļaužu vēstures liecinieks. Tagad ar daudzu cilvēku palīdzību un darbu tas atkal grib parādīt savu skaistumu. Vēl vairāk nekā formāla restaurācija, kas vienmēr cenšas atjaunot oriģinālo izskatu, šī restaurācija ir centusies saglabāt pagātnes skaistumu, tai pašā laikā paverot telpu visam jaunajam, kas nāk. Spāņu, indiāņu un afroamerikāņu katedrāle tādējādi kļūst par panamiešu katedrāli, kas pieder gan aizgājušajām paaudzēm, gan arī tiem, kas to atjaunoja šodien. Šodien tā ir miera vieta, kas iedrošina atjaunot un uzturēt mūsu cerību, atklāt to, ka vakardienas skaistums kļūst par pamatu rītdienas skaistuma radīšanai.”

26 janvāris 2019, 19:11