Cerca

Vatican News
PANAMA-POPE-WYD-DETENTION CENTRE Pāvests tiekas ar pusaudžiem un jauniešiem, kas ieslodzīti cietumā  (AFP or licensors)

PJD Panamā: Pāvests apmeklē nepilngadīgo cietumu

Pasaules Jauniešu dienu ietvaros pāvests apmeklēja Pakoras nepilngadīgo cietumu, kas atrodas 40 kilometru attālumā no Panamas. Tas ir atzīts par vienu no labākajiem attieksmes un audzināšanas metodes ziņā. Uzsvars tiek likts uz to, lai cietuma iemītnieki vēlāk varētu iesaistīties sabiedrības dzīvē. Šo iemeslu dēļ tas ir izpelnījies ANO Bērnu aizsardzības organizācijas UNICEF atzinību un Eiropas Savienības finansējumu. Pasaules Jauniešu dienas cietumā ir tālu no gaismas reflektoriem, taču pāvesta apmeklējuma dēļ ir izvērtušās ne mazāk intensīvas kā tās, kuras ieslodzīto vienaudži bauda brīvībā.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Pakoras cietumā atrodas ap 150 pusaudžu un jauniešu, katrs ar traģisku pagātni. Aiz mūra ir cita pasaule, cita dzīve – dzīve, ko apstādinājusi lejupslīde un noziegums. Francisks ir vēlējies ierasties aiz šī mūra, lai pabūtu ar tiem, kuri kopā ar citiem nevar baudīt priecīgo gaisotni, kas valda ārpusē. Svētais tēvs pieņēma trīs ieslodzīto grēksūdzes. Viens no penitentiem – jau 21 gada vecumu sasniegušais pāvesta vārda brālis Fransisko. Viņš savā dzīvē ir pieredzējis “pārāk daudz restotu logu”, jo nepilngadīgo cietumos Panamā nedrīkst atrasties ilgāk par 12 gadiem.

Trīs penitentu vidū bija pusaudzis, kurš, kā pats atzīstas, līdz šim ir gaidījis savu atbrīvošanas brīdi tikai tāpēc, lai atriebtos slepkavam, kurš nogalinājis viņa tuviniekus. Tomēr, tagad savas domas esot mainījis un vēloties vērt jaunas, labākas dzīves lappusi.

Pāvests, kurš tik ļoti nemīl mūrus, cietumā teica uzrunu, kurā atgādināja, ka Jēzus nebaidās iet pie cilvēkiem, kurus dažādu iemeslu dēļ atstumj, vai ienīst sabiedrība. Evaņģēlijs vēstī, ka nīsto vidū bija arī muitnieki. “Mēs zinām, ka nodokļu ievācēji kļuva bagāti piesavinoties tautas sarūpētos līdzekļus, un tas izsauca tautas dusmas,” sacīja Francisks. Jēzus gāja pie grēciniekiem tāpēc, ka zināja, ka debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriezies, ir lielāks prieks nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem (sal. Lk 15:7).

Šī Jēzus attieksme daudziem nepatika. Tiem, kas bija apgrēkojušies, viņi negribēja dot otru, taisnīgākas dzīves iespēju. Viņi domāja, ka izolējot, uzceļot mūrus, problēmas atrisināsies. Pāvests izteica nožēlu par tādu sabiedrību, kas savus spēkus koncentrē uz gaušanos un ļauna atdarīšanu ar ļaunu tā vietā, lai radītu jaunas iespējas un pozitīvas izmaiņas.

“Draugi, katrs no mums ir kaut kas vairāk nekā birka, ko mums piekāruši citi,” teica pāvests, uzrunājot cietumā ieslodzītos jauniešus. Viņš tos aicināja neklausīties balsis, kas cenšas par tiem žēloties, bet klausīties tādas balsis, kas iedrošina raudzīties uz priekšu. Francisks uzsvēra, ka visi cilvēki ir vienas Dieva ģimenes locekļi, un ka ikvienam ir kaut kas, kurā var dalīties ar citiem. Cietuma apmeklējuma laikā Svētais tēvs teica šādus vārdus:

 “Sabiedrība paliek slima, ja tā nespēj svinēt pārmaiņas savos dēlos un meitās. Kopiena paliek slima, ja tā bez iežēlošanās, bez līdzjūtīgas sirds to vien dara, kā žēlojas. Sabiedrība, savukārt, nes augļus, ja tā spēj aptvert un integrēt visus, ja spēj rūpēties un radīt iespējas un alternatīvas jaunajiem cilvēkiem, ja tā veido viņu nākotni caur kopību, izglītību un darbu. Pat ja sabiedrība nezina, kā to darīt, tā nepadodas, bet mēģina turpināt. Mums ir savstarpēji jāpalīdz, lai iemācītos rast šos ceļus.”

Uzrunas noslēgumā pāvests vēlreiz uzsvēra, ka Dievs neskatās ne uz cilvēkam piekārtām birkām, ne uz cietuma termiņiem, bet skatās uz viņiem kā uz saviem dēliem un meitām.

25 janvāris 2019, 18:44