Pāvests: "Bērniem seksuālā izglītība ir vajadzīga"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Tas ir sasāpējis jautājums, kas aptver visu Centrālameriku un lielu daļu Latīņamerikas. Tikai nelielajā Panamā vien ir reģistrēts ap 10 tūkstoši nepilngadīgo meiteņu, kas palikušas stāvoklī. Daudzi vaino Baznīcu par to, ka tā ir pret seksuālās izglītošanas priekšmeta ieviešanu skolās. Lūk, ko šai sakarā saka pāvests:
“Domāju, ka skolās ir jāmāca seksuālā izglītošana. Sekss ir Dieva dāvana, nevis kāds briesmonis. Mīlēt ir Dieva dāvana, taču, ja kāds to izmanto, lai gūtu peļņu, vai paverdzinātu citu, tad tā jau ir cita problēma. Ir jāsniedz objektīva seksuālā izglītība, bez ideoloģiskajām kolonizācijām. Ja skolās tiek pasniegta seksuālā izglītība, kas ir piesūcināta ar ideoloģiskajām kolonizācijām, tā sagrauj personu. Seksam kā Dieva dāvanai ir jābūt labi audzinātam, nevis rupjam. Labi audzinātam, lai audzinātu – educere, lai ļautu izpausties labākajam cilvēkā un pavadītu to viņa gājumā. Problēma slēpjas atbildīgajos par izglītības darbu – gan nacionālajā, gan vietējā līmenī, kā arī katrā skolā, proti, kādus skolotājus rast šim darbam, kādas grāmatas... . Ir lietas, kas palīdz būt nobriedušiem, un ir lietas, kas nes ļaunumu. Bērniem seksuālā izglītība ir vajadzīga. Ideāli ir, ja to var uzsākt mājās, kopā ar vecākiem. Daudzu ģimenes situāciju dēļ tas ne vienmēr ir iespējams, vai arī vecāki nezina kā to darīt. Skola tam ir papildlīdzeklis un tai tas ir jādara, pretējā gadījumā tiek atstāts tukšums, ko cenšas aizpildīt ideoloģijas.”
Pasaules Jauniešu dienās, Krustaceļa laikā, kāda jauniete teica spēcīgus vārdus attiecībā uz abortu: “Ir kāds kaps, kurš kliedz uz debesīm un atgādina par briesmīgo cilvēces nežēlību. Tas ir kaps, kas atrodas māšu klēpī. Lai Dievs palīdz nelokāmi aizstāvēt dzīvību un darīt visu, lai likumi, kas nogalina dzīvību, tiktu izdzēsti uz visiem laikiem.” Lidojuma laikā kāds žurnālists vērsās pie pāvesta ar jautājumu: “Vai šāda nostāja respektē arī sieviešu ciešanas, kas ir nonākušas šādā situācijā un vai tā atbilst jūsu vēstij par žēlsirdību?” Pāvests atbildēja:
“Žēlsirdības vēsts attiecas uz visiem, arī uz cilvēcisko personu, kas negribot ir palikusi stāvoklī. Pēc šīs izgāšanās, pastāv arī žēlsirdība. Bet tā ir smaga žēlsirdība, jo problēmu veido nevis piedošanas piešķiršana, bet gan sievietes, kura pieņēmusi lēmumu izdarīt abortu, pavadība. Tās ir briesmīgas drāmas. Sieviete, kura domā par to, ko ir izdarījusi... Konfesionālā ir jāsniedz mierinājums, un tāpēc visiem priesteriem esmu devis pilnvaru atlaist aborta grēku žēlsirdības dēļ. Daudzreiz, patiesībā, vienmēr, viņām ir “jātiekas” ar bērnu. Kad viņas raud un ir izmisušas, dodu viņām šādu padomu: "tavs bērns ir debesīs, runā ar viņu, dziedi viņam šūpuļdziesmu, kuru nevarēji dziedāt." Un tur atrodas mammas izlīgšana ar bērnu. Ar Dievu izlīgšana jau ir notikusi, Dievs piedod vienmēr. Taču arī tev ir jāparūpējas par to, kas ir noticis. Lai labi saprastu aborta drāmu, ir nepieciešams atrasties konfesionālā. Tas ir briesmīgi!”
Lidojuma laikā no Panamas uz Romu pāvests un žurnālisti runāja arī par krīzi Venecuēlā, par seksuālajiem noziegumiem, par migrantiem un protams, atskatījās arī uz nupat notikušajām Pasaules Jauniešu dienām.
