Dievs ir dzimis no sievietes, lai mēs varētu saņemt cilvēcības pilnību
Inese Šteinerte - Vatikāns
Izteiciens “laikam piepildoties” īpašu rezonansi iegūst gada pēdējās dienās, kurās spēcīgāk izjūtam vajadzību pēc kaut kā, kas ar nozīmi piepilda laika ritējumu. “Kaut kas”, jeb labāk teikt “kāds”. Un šis Kāds ir atnācis. Viņu ir sūtījis Dievs. Tas ir Dieva Dēls Jēzus. Viņš piedzima no sievietes – no Jaunavas Marijas. Tas bija ebreju bērns, pakļauts jūdu likumiem. Kā Viņš varēja būt par zīmi “laiku piepildījumam”? Pāvests atzīmēja, ka sākumā Viņš šķiet nenozīmīgs, taču ar laiku Jēzus attīsta vēl neredzētu spēku, kas joprojām ilgst un turpinās ilgt visu vēstures gaitu. Šis spēks ir Mīlestība. Tā ir mīlestība, kas dod piepildījumu visam, tai skaitā arī laikam. Pāvests apgalvoja, ka Jēzus ir visas Dieva mīlestības “koncentrāts” cilvēciskā būtnē.
Svētais Pāvils saka arī, kāpēc Dieva Dēls piedzima laikā un kāda ir sūtība, ko Tēvs Viņam uzticēja. Viņš piedzima, lai “atpirktu”, proti, lai cilvēkus izvestu no verdzības un atgrieztu tiem brīvību un cieņu, kāda pienākas bērniem. Verdzība, par kuru runā apustulis, ir “Likums”, priekšraksti. Francisks atzina, ka šis Likums cilvēku izglīto, tas ir pedagoģisks, taču tas neatbrīvo no grēcinieka stāvokļa, tieši pretēji, šis Likums cilvēku šim stāvoklim “pienaglo”.
Homīlijas turpinājumā pāvests aicināja padomāt, kāpēc šodien daudzi cilvēki joprojām dzīvo verdzības apstākļos, apstākļos, kas nav cilvēka cienīgi. Arī Romā ir daudzi brāļi un māsas, kas dažādu iemeslu dēļ atrodas šai verdzības stāvoklī. Francisks domās pievērsās tiem, kuriem nav māju, kuri naktīs guļ patversmēs, vai ielu malās. Šādu cilvēku ir vairāk nekā 10 tūkstoši. Īpaši grūti viņiem klājas ziemā. Viņi taču ir Dieva dēli un meitas, bet dažādas verdzības formas, bieži vien ļoti sarežģītas, tos ir novedušas pie cilvēka cieņas galējās robežas. Arī Jēzus ir dzimis līdzīgos apstākļos, taču Viņš ir gribējis šādi piedzimt, lai parādītu Dieva mīlestību pret mazajiem un nabadzīgajiem, un lai tādējādi pasaulē sētu Dieva valstības, taisnības, mīlestības un miera sēklu, kur nav neviena verga, bet kur visi ir brāļi un māsas, vienīgā Tēva bērni.
Pāvests apliecināja, ka Baznīca nevēlas būt vienaldzīga pret šīm mūslaiku verdzības formām. Tā vēlas atrasties šai realitātē iekšā, būt tuva šiem cilvēkiem un šīm situācijām. Dienā, kad atceramies Jaunavas Marijas mātišķību, Svētais tēvs iedrošināja Baznīcu pieņemt šādu mātišķības formu.
Francisks atgādināja, ka Dievs ir dzimis no sievietes, lai mēs varētu saņemt cilvēcības pilnību, proti, būt par Dieva bērniem. Dievam pazemojoties, mēs esam paaugstināti. Viņam kļūstot mazam, ir radies mūsu lielums. No Viņa trausluma mēs esam saņēmuši spēku. Viņam kļūstot par kalpu, mums ir dota brīvība. Kā lai to nosauc, ja ne par Mīlestību? Par Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara mīlestību, par kuru Vecgada vakarā Baznīca visā pasaulē pret debesīm paceļ savu slavas un pateicības dziesmu.
