Cerca

Vatican News
Pāvests tiekas ar Vatikāna darbiniekiem un viņu ģimenēm Pāvests tiekas ar Vatikāna darbiniekiem un viņu ģimenēm  (Vatican Media)

Pāvests Vatikāna darbiniekiem: Lai mēs būtu priecīgi, mums ir jābūt svētiem

Piektdien, 21. decembrī, pāvests pieņēma audiencē Vatikāna institūciju darbiniekus un viņu ģimenes. Šajā tradicionālajā pirmssvētku tikšanās reizē, kas notika Pāvila VI zālē, Francisks ne tikai vēlēja visiem priecīgus Ziemassvētkus, bet arī aicināja aizdomāties par to nozīmi un nepalaist garām šo svētku prieku.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vispriecīgākie svētki ir tieši Ziemassvētki – uzsvēra Svētais tēvs. Tomēr bieži vien nākas manīt, ka ļaudis un varbūt arī mēs paši esam aizņemti ar tik daudzām lietām, ka beigās vairs nav nekāda prieka, bet tad, ja tas vēl ir palicis, tas ir ļoti virspusējs. Atbildot uz jautājumu, kāpēc tā notiek, pāvests citēja franču rakstnieka Leona Bluā teikto: "Pastāv tikai vienas skumjas. Tās ir skumjas par to, ka neesam svēti". Skumju pretstats ir prieks – turpināja Francisks. Un prieks ir saistīts ar svētumu. Prieks ir saistīts ar to, ka esam labi vai vismaz gribam būt labi.

"Paskatīsimies uz Betlēmes silīti", mudināja pāvests. "Kurš tur ir priecīgs? To man gribētos pajautāt jums, bērni, kuriem patīk pētīt statujiņas… un varbūt mazliet arī pārlikt tās no vietas vietā, tādējādi sadusmojot tēti, kurš tik ļoti centās tās sakārtot."

Runājot par Betlēmes notikuma atveidojumu, pāvests norādīja, ka tur redzam Mariju un Jāzepu, kuri ir prieka pilni. Viņi ir priecīgi un laimīgi tāpēc, ka pēc visām neskaitāmajām rūpēm ar lielu ticību un mīlestību pieņēma šo Dieva Dāvanu – Bērnu Jēzu, kuru viņi uzlūko. Viņi ir svētuma un prieka pārpildīti. Kāds var būt iebildīs, ka tas jau nav nekāds brīnums, tāpēc ka tie taču ir Marija un Jāzeps. "Jā, bet nedomāsim, ka viņiem tas bija viegli", atgādināja Francisks. "Par svētiem nepiedzimst, bet kļūst, un tas attiecās arī uz viņiem".

Pie Betlēmes silītes redzam arī ganus, kuri ir prieka pilni. Viņi priecājas tāpēc, ka atbildēja eņģeļu vēstij, atsteidzās pie silītes un atpazina tanī Bērna zīmi. Viņi bija apbrīnas pilni un pieņēma Jēzus noslēpumu kā bērni. Viena no svētuma iezīmēm ir šīs spējas brīnīties saglabāšana, prasme apbrīnot Dieva dāvanas un spēja pieņemt Viņa "pārsteigumus". Vislielākā dāvana un vislielākais pārsteigums, kas ir mūžam jauns pārsteigums, ir Jēzus.

Turpinot uzrunu, pāvests norādīja, ka dažos Betlēmes notikuma atveidojumos varam redzēt dažādu profesiju strādnieku statujas. Viņi visi ir laimīgi tāpēc, ka ir it kā "aplipināti" ar prieku par to, ka ir piedzimis Jēzus. Pateicoties Jēzus klātbūtnei un Viņa atnākšanai, tiek svētdarīts arī viņu darbs. Šai sakarā mēs varam padomāt arī par savu darbu. Strādāt nav viegli, un tas ir normāli.

“ Taču ja katrs kaut mazliet izstarotu kaut ko no Jēzus svētumu – kādu smaidu, izrādītu mazu uzmanību, pieklājību, prastu lūgt piedošanu, tad visā vidē, kurā strādājam, būtu vieglāk 'elpot'. Pietiktu ar mazu stariņu, lai kliedētu smago gaisotni, ko mēs reizēm radām ar savu pārākumu, noslēgtību un aizspriedumiem, un varētu daudz vieglāk un auglīgāk strādāt. ”

Uzrunā Francisks aicināja sargāties no citu aprunāšanas un baumošanas. Ja kaut kas nepatīk, tad ir jāpasaka acīs, bet nevis jārunā aiz muguras. Runājot sliktu par citiem, mēs sējam skumjas, saraujam draudzības saites un saindējam vidi, kurā strādājam.

Francisks atgādināja, ka svētie ir mums līdzās arī mūsu darba vietās (sal. Gaudete et exsultate, 6-9). "Tie, protams, ir arī tepat, Vatikānā, un es to varu apliecināt", viņš norādīja. "Parasti šie cilvēki nav īpaši redzami, ir vienkārši un pieticīgi, bet viņi nes lielu labumu gan darbā, gan attiecībās ar citiem. Un tie ir priecīgi cilvēki – ne tāpēc, ka vienmēr smejas, nē, bet tāpēc, ka viņu sirdīs ir dziļš miers un viņi prot to nodot citiem". Pāvests jautāja, kāds ir šī miera avots, un uzsvēra, ka šis avots vienmēr ir Jēzus, Emanuels jeb "Dievs ar mums". Viņš ir mūsu prieka avots. Viņš ir tas, kurš piepilda ar prieku gan mūsu sirdis, gan arī ienes prieku mūsu ģimenē un darba vietā.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs novēlēja, lai mēs būtu svēti. Viņš uzsvēra, ka tas ir iespējams. Būt svētiem, lai būtu laimīgi. Būt svētiem nozīmē būt laimīgiem. Runa nav par to, lai mēs izskatītos svēti kā bildītēs – viņš piebilda. Runa ir par to, lai mēs būtu svēti visā, kas mēs esam un ko darām – ar savu raksturu, ar saviem trūkumiem, arī ar grēkiem, bet gatavi ļaut Jēzus klātbūtnei mūsu vidū mūs "aplipināt", gatavi steigties pie Viņa, lai kā gani redzētu lielo notikumu, šo brīnišķīgo Zīmi, ko Kungs mums ir devis. Svētie vienkārši cenšas kārtīgi dzīvot, būt labi kristieši, un, ja gadās izdarīt kaut ko sliktu, viņi lūdz piedošanu un vienmēr iet uz priekšu. Svētie ir normāli cilvēki. Pāvests novēlēja, lai mēs būtu normāli svētie.

Ko Betlēmē teica eņģeļi? "Lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm" (Lk 2, 10). Iesim paskatīties vai būsim aizņemti ar citām lietām? – viņš jautāja. "Dārgie brāļi un māsas, nebaidīsimies no svētuma", mudināja Francisks. "Es jums galvoju, ka tas ir prieka ceļš. Vēlu visiem priecīgus Ziemassvētkus!"

21 decembris 2018, 13:55