Francisks aicina jaunos jezuītus nebaidīties no ciešanām un krīzēm
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Minētā jubileja ir pateicības brīdis, lai atsauktu atmiņā savas saknes un justos vienoti ar Baznīcu, piederīgi Kompānijai, kas ir nosaukta Jēzus vārdā – sacīja Svētais tēvs jaunajiem jezuītiem. Viņš skaidroja, ka atsaukt atmiņā jeb pieminēt nozīmē no jauna balstīties uz Jēzu un pateikt skaidru "nē" kārdinājumam dzīvot tikai sev. Jēzus dzīvoja, lai kalpotu, arī mums ir jādzīvo, lai kalpotu citiem.
Pāvests klātesošajiem atgādināja, ka viņiem ir pilnībā jābalstās uz Dievu, jāiesakņojas Viņā un jāaug. Augs aug no saknēm pat ja tās ir neredzamas, taču tas pārstāj nest augļus, kad saknes izkalst. Sirds, kura ir iesakņota Dievā, kļūst aizvien plašāka. Pretējā gadījumā, tas ir, ja tā neveras plašumā, tā atrofējas. Francisks norādīja, ka augšana nenotiek bez krīzes momentiem un bez cīņas. Augt un iesakņoties nozīmē nemitīgi cīnīties pret "garīgo pasaulīgumu", kas ir lielākais ļaunums kāds vispār var būt. Ja pasaulīgums skar saknes, tad nav nekādu augļu un augs aiziet bojā. Savukārt, ja augot, cilvēks nemitīgi pārvar savu "es", tad viņš nesīs daudz augļu.
Turpinājumā Svētais tēvs norādīja uz divām augšanas pazīmēm – brīvību un paklausību. Tur, kur ir Kunga Gars, tur ir brīvība – viņš atgādināja. Cīņa par brīvību ir cīņa pašiem ar sevi. Šai cīņā liela nozīme ir lūgšanai. Paklausīt nozīmē izpildīt Debesu Tēva gribu. Runājot par personas nobriešanas procesu, pāvests pievērsās misijai. Nobriešana notiek, nesot augļus. Šai sakarā viņš aicināja klātesošos stāties aci pret aci ar mūsdienu situācijām un rūpēties par šo Dieva mīlēto pasauli. Misijas panākumi būs atkarīgi no misionāra dedzības un studijās ieliktās centības. Vārda kalpojums ir cieši saistīts ar "mierinājuma kalpojumu". Aprūpējot cietējus, misionārs pieskaras Vārda miesai. Dieva Dēls kļuva cilvēks, pieņemot cilvēka miesu. Rūpējoties par Kristus Baznīcas locekļiem, kuri cieš, padziļinās misionāra saikne ar iemiesoto Vārdu.
Svētais tēvs aicināja klātesošos, redzot ciešanas, nebaidīties, bet salikt tās Krucifiksa priekšā, upurēt tās Euharistijā, kas ir mīlestības avots. Noslēgumā viņš aicināja jaunos jezuītus pacietīgi panest vienam otra trūkumus (sal. Gal 2, 2), pieņemt kultūras atšķirības, savstarpēji dalīties priekos un grūtībās un atbalstīt vienam otru, kalpojot saviem brāļiem un māsām pasaulē.
