Cerca

Vatican News
S.S. Francesco - Messa notte di Natale 2014 Pāvests vada Ziemassvētku dievkalpojumu  (@Vatican Media)

Pāvests: Īstie Ziemassvētki ir tad, kad mīlam Jēzu

Šajā naktī mēs esam aicināti atbildēt, sacīt Jēzum: es Tevi mīlu. Ikviena atbilde ir būtiska visam ganāmpulkam, Ziemassvētku dievkalpojumā teica pāvests Francisks.

Pāvesta Franciska sprediķis Kristus dzimšanas svētkos. 

Jāzeps ar savu saderināto Mariju, devās “uz Dāvida pilsētu, kas saucās Betlēme”. Šajā naktī arī mēs dodamies uz Betlēmi, lai atklātu Ziemassvētku noslēpumu.

Betlēme: šis vārds nozīmē maizes nams. Šajā namā Kungs šodien ir nolicis satikšanās vietu cilvēcei. Viņš zina, ka mums ir vajadzīgs ēdiens, lai dzīvotu. Viņš arī zina, ka šīs pasaules barība nedod piepildījumu sirdij. Svētajos Rakstos, cilvēces pirmgrēks ir saistīts tieši ar ēdiena uzņemšanu: “tā ņēma augli un ēda”, lasām Radīšanas grāmatā (3,6). Ņēma un ēda. Cilvēks ir kļuvis alkatīgs un nesātīgs. Iegūt īpašumā, piepildīt sevi ar lietām – daudziem tāda ir dzīves jēga. Nesātināmā alkatība iet cauri cilvēces vēsturei līdz pat šodienas paradoksiem, kad daži priecājas pārpilnībā un daudziem trūkst maizes, lai dzīvotu.

Betlēme ir pagrieziens, lai mainītu vēstures virzienu. Tur Dievs, maizes namā, piedzimst silītē. It kā Viņš mums teiktu: “Lūk, te Es esmu priekš jums – kā jūsu uzturs.” Viņš nevis ņem, bet gan dod ēst. Viņš nedod vis kaut ko, bet dod pats sevi. Betlēmē mēs atklājam, ka Dievs nav kāds, kurš atņem dzīvību, bet gan Viņš ir tas, kurš dāvā dzīvību. Cilvēkam, kurš jau no paša iesākuma ir pieradis ņemt un ēst, Jēzus saka: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa.” Betlēmes Bērna mazais ķermenītis piedāvā jaunu dzīves modeli – nevis nesātīgi rīt un sagrābt, bet gan dalīties un dāvāt. Dievs kļūst mazs, lai būtu mūsu uzturs. Barojot sevi ar Viņu – dzīvības maizi, mēs varam atdzimt mīlestībā un saraut alkatības un kāres spirāli. No maizes nama Jēzus atved cilvēku mājās, lai tas kļūtu par sava Dieva ģimenes locekli un par brāli savam tuvākajam. Silītes priekšā mēs saprotam, kas piepilda dzīvi, – tie nav vis labumi, bet gan mīlestība, tā nav rijība, bet žēlsirdība. Nevis pārpilnība, ar ko izrādīties citiem, bet vienkāršība, ko jāsargā.

Kungs zina, ka mums katru dienu vajadzīgs uzturs, tāpēc Viņš sevi upurēja mūsu labā visās savas dzīves dienās – no Betlēmes silītes līdz Jeruzalemes pēdējo vakariņu telpai. Un šodien uz altāra Viņš atkal kļūst par maizi, kas lauzta mūsu dēļ: Viņš klauvē pie mūsu durvīm, lai ienāktu un kopā ar mums vakariņotu. Ziemassvētkos mēs saņemam Jēzu virs zemes - debesu maizi: ēdienu, kura derīguma termiņš nebeidzas, bet ļauj mums baudīt mūžīgo dzīvi jau tagad.

Betlēmē mēs atklājam, ka Dieva dzīvība plūst cilvēces vēnās. Ja mēs to pieņemam, vēsture mainās sākot ar ikvienu no mums. Jo, kad Jēzus izmaina sirdi, tad dzīves centrā nav vairs mans izsalkušais un egoistiskais es, bet gan Viņš, kurš piedzimst un dzīvo mīlestībai. Esam aicināti šonakt doties uz Betlēmi - maizes namu un pajautāt sev: “Kas ir manas dzīvības uzturs, bez kura es nevarētu iztikt? Vai tas ir Kungs vai kaut kas cits?” Tad, ieejot grotā, redzam bērna maigajā nabadzībā jaunu dzīves smaržu, kas ir vienkāršība. “Vai patiešām man ir vajadzīgas daudzas lietas, sarežģītas receptes, lai dzīvotu? Vai es varu iztikt bez daudzām nevajadzīgām piedevām, lai izvēlētos vienkāršāku dzīvi?” Betlēmē līdzās Jēzum redzam ļaudis, kas devās ceļā – Mariju, Jāzepu un ganus. Jēzus ir ceļa maize. Viņam nepatīk slinka, ilgstoša sēdēšana pie galda, ilgi gremojot, bet Viņš prasa strauji piecelties, lai kalpotu citiem – kā maize, ko lauž, lai dotu citiem. Pajautāsim sev: “Vai Ziemassvētkos es laužu savu maizi, ar tiem, kuriem tās nav?”

Pēc Betlēmes Maizes nama pārdomāsim par Betlēmi kā Dāvida pilsētu. Tur Dāvids kā zēns bija gans un kā tāds tika izvēlēts no Dieva, lai būtu par savas tautas ganu un vadoni. Ziemassvētkos Dāvida pilsētā tieši gani bija tie, kas uzņēma Jēzu. Šajā naktī viņi, saka Evaņģēlijs, ļoti izbijās, bet eņģelis viņiem sacīja: “Nebīstieties!” Daudzas reizes Evaņģēlijā tiek atkārtots šis - Nebīstieties! Šķiet, ka tas ir kā piedziedājums, ko Dievs atkārto cilvēkam, viņu meklējot. Jo cilvēks pirmgrēka dēļ baidās no Dieva. “Es nobijos un es paslēpos”, saka Ādams pēc pirmgrēka. Betlēme ir līdzeklis pret bailēm, jo, neskatoties uz cilvēka “Nē”, tur Dievs uz visiem laikiem saka: “Jā”: mūžīgi būs Dievs ar mums”. Un, lai Viņa klātbūtne neiedvestu bailes, Viņš kļūst par maigu bērnu. Nebīstieties! - to nesaka svētajiem, bet ganiem, vienkāršiem ļaudīm, kas neizcēlās ar īpašu pieklājību un dievbijību. Dāvida dēls piedzimst ganu vidū, lai mums pateiktu, ka vairs neviens nav vientuļš. Mums ir Gans, kurš uzvar mūsu bailes un mīl mūs visus bez izņēmuma. Betlēmes gani mums arī saka, kā doties pretī Kungam. Viņi palika nomodā naktī: viņi neguļ, bet dara to, ko Jēzus vēlāk vairākkārt lūgs - būt nomodā. Viņi ir modri, gaidot nomodā tumsā: un Dievs “ietērpa tos gaismā”. Tas attiecas arī uz mums. Mūsu dzīve var būt gaidīšana, kad problēmu naktīs uzticamies Kungam un pēc Viņa ilgojamies, tad saņemsim Viņa gaismu. Vai arī tās var būt ambīcijas, kad mums ir svarīgi tikai mūsu spēks un līdzekļi, bet šajā gadījumā sirds paliek aizvērta Dieva gaismai. Kungam patīk būt gaidītam, taču nevar Viņu gaidīt, guļot uz dīvāna. Gani ir kustībā – viņi gāja steigšus, lasām Rakstos. Viņi nestāv uz vietas it kā jau sasnieguši mērķi, it kā  viņiem nekas vairāk nebūtu vajadzīgs, bet dodas ceļā, atstājot ganāmpulku, viņi riskē Dieva dēļ. Un, kad tie bija redzējuši Jēzu, lai gan nebija nekādi runas meistari, tie dodas to sludināt tā, “ka visi, kas dzirdēja, brīnījās par to, ko gani viņiem stāstīja”.

Gaidīt nomodā, doties ceļā, riskēt, stāstīt par skaisto: tie ir mīlestības darbi. Labais Gans, kurš Ziemassvētkos nāk, lai dāvātu dzīvību avīm, Lieldienās vērsīsies pie Pētera un ar viņa starpniecību pie mums visiem, vaicājot galveno jautājumu: “Vai Tu mani mīli?” No atbildes ir atkarīga visa ganāmpulka nākotne. Šajā naktī mēs esam aicināti atbildēt, sacīt Viņam: es Tevi mīlu. Ikviena atbilde ir būtiska visam ganāmpulkam.

“Iesim uz Betlēmi”, tā teica un izdarīja gani. Arī mēs, Kungs, gribam ierasties Betlēmē. Arī šodien ceļš ved augšup, tiek pārvarēta egoisma virsotne. Jums nav jāieslīd pasaulīguma un patērnieciskuma aizā. Es gribu ierasties Betlēmē, Kungs, jo tur Tu mani gaidi, un atklāt, ka Tu, guldīts silītē, esi manas dzīves maize. Man ir vajadzīga Tavas mīlestības maigā smarža, lai es kļūtu par lauzto maizi pasaulei. Ņem mani uz saviem pleciem, Labais Gans, Tevis mīlēts, arī es varēšu mīlēt un paņemt pie rokas savus brāļus. Un tie būs īsti Ziemassvētki, kad Tev varēšu teikt: “Kungs, Tu zini visu, Tu zini, ka es Tevi mīlu”. 

 

25 decembris 2018, 08:38