Cerca

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (ANSA)

Lūgšana atbrīvo mūs no izmisuma

Trešdienas, 12. decembra, vispārējās audiences laikā pāvests turpināja iepriekšējā reizē iesākto katehēžu ciklu par "Tēvs mūsu" lūgšanu. Jēzus mūs aicina tuvoties Dievam ar paļāvību, nojaucot visas baiļu barjeras. Viņš māca, ka lūgšana sakņojas cilvēka konkrētajā dzīvē un izsaka viņa vajadzības – norādīja Francisks.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Jēzus iemācīja apustuļiem īsu, bet drosmīgu lūgšanu – sacīja pāvests. Tā ietver sevī septiņus lūgumus. Bībelē skaitlis "septiņi" nav nejaušs. Tas norāda uz pilnību. Svētais tēvs paskaidroja, ka "Tēvs mūsu" ir drosmīga lūgšana tāpēc, ka to iemācīja Jēzus. Pretējā gadījumā droši vien neviens neuzdrošinātos lūgt Dievu šādā veidā. Jēzus aicina mūs tuvoties Dievam un griezties pie Viņa ar paļāvības pilniem lūgumiem gan attiecībā uz Dievu, gan attiecībā uz mums pašiem. Jēzus neprasa, lai mēs uzrunātu Dievu ar vārdu "Visvarenais" vai "Visaugstais", bet Viņš aicina griezties pie Viņa vienkārši ar vārdu "Tēvs", tādējādi apliecinot savu paļāvību un bērna uzticēšanos.

“ 'Tēvs mūsu' lūgšana sakņojas cilvēka reālajā dzīvē. Piemēram, tajā ir ietverts mūsu lūgums pēc dienišķās maizes. Tas ir vienkāršs, bet ļoti svarīgs lūgums. Tādā veidā tiek atklāts, ka ticība nav atrauta no mūsu dzīves. Tā nav nekāds "dekoratīvais" papildelements, kam būtu nozīme tikai tad, kad tiktu apmierinātas visas pārējās vajadzības. ”

Pavests uzsvēra, ka lūgšana ir būtiski saistīta ar cilvēka konkrēto dzīvi un viņa vajadzībām jau kopš dzīvības rītausmas un pirmā elpas vilciena. Tā "nesākas" tikai tad, kad ir pilns vēders. Tai ir vieta visur, kur atrodas cilvēks – cilvēks, kurš ir izsalcis, kurš raud, cīnās cieš un jautā "kāpēc".

Lūgšana nav anestēzija. Jēzus negrib apslāpēt mūsu jautājumus. Viņš negrib, lai mēs iemācāmies visu paciest. Viņš grib, lai katras ciešanas un nemiers kļūst mums par izdevību tiekties uz debesīm un veidot dialogu – skaidroja Francisks. Mums jākļūst kā aklajam Bartimejam, par kuru lasām Evaņģēlijā (sal. Mk 10, 46-52). Šim ubagotājam līdzās bija cilvēki, kuri gribēja viņu apklusināt, lai viņš ar savu kliegšanu netraucē Mācītāju, bet viņš bija neatlaidīgs. Viņš uzskatīja, ka viņa nožēlojamais stāvoklis var, beidzot, kļūt par labu izdevību, lai satiktos ar Jēzu. Tāpēc Bartimejs kliedza vēl skaļāk: "Jēzu, apžēlojies par mani" (10, 47). Un Jēzus viņam atgrieza redzi, sakot: "Tevi izglāba Tava ticība" (10, 52).

Pāvests paskaidroja, ka Bartimeja izdziedināšanā izšķiroša nozīme bija tieši šai ticības pilnajai un neatlaidīgajai lūgšanai. Viņš nesamierinājās ar apkārtējo ļaužu "pieklājību" un prasību paklusēt. Šai sakarā Francisks uzsvēra, ka lūgšana ne tikai "iet pa priekšu" pestīšanai, bet savā ziņa jau ietver šo pestīšanu, tāpēc ka tā atbrīvo no izmisuma, kas nomoka cilvēku, kurš neredz izeju no savām nepanesamajām situācijām.

Noslēgumā pāvests atgādināja, ka, lai gan ir liela nozīme Dieva slavēšanai, tomēr arī tāda lūgšana, ar kuru vēršamies pie Dieva pēc palīdzības, izsakot dažādus lūgumus, ir ļoti svarīga. Dievs ir mūsu Tēvs, kurš izturas pret mums ar bezgalīgu līdzjūtību. Līdz ar to Viņš grib, lai Viņa bērni atmestu jebkādas bailes un droši runātu ar viņu par visu, kas tiem ir "uz sirds". Mēs varam Viņam stāstīt par visu – arī par to, kas mūsu dzīvē ir "greizs" un neizprotams. Viņš mums apsolīja, ka būs ar mums kopā visas dienas līdz pat pēdējam mūsu dzīves mirklim, līdz pasaules beigām.

Sveicot poļu svētceļniekus, pāvests uzticēja viņus, viņu ģimenes un, īpaši tās, kuras gaida bērnu, Gvadalupes Dievmātes aizbildniecībai. Viņš atgādināja, ka sv. Jānis Pāvils II novēlēja viņas aizsardzībai bērnu dzīvi un nevainību – īpaši tos bērnus, kuru piedzimšana ir apdraudēta. Šajā Adventa laikā Svētais tēvs mudināja lūgt caur Gvadalupes Dievmātes aizbildniecību par ģimenēm, kurām nav bērnu, lai tās varētu saņemt šo lielo dāvanu, par to, lai tiktu respektēta katra ieņemtā bērna dzīvība, un par to, lai cilvēku sirdis atvērtos Evaņģēlija vērtībām.

12 decembris 2018, 15:42