Kad ziedošana kļūst par Dieva mīlestības pieredzi?
Silvija Krivteža - Vatikāns
Uzrunā Francisks norādīja, ka lūgšanai un žēlsirdības darbiem ir jābūt tīriem no rituālisma, formālisma un aprēķina loģikas. Mēs esam aicināti uz nesavtīgu sevis dāvāšanu. Skaidrojot svētdienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu, kas vēstī par divām pilnīgi atšķirīgām personām: Rakstu zinātāju un atraitni, Francisks norādīja, ka pirmais ir sabiedrībā svarīgu, bagātu un ietekmīgu cilvēku grupas pārstāvis, bet otrā reprezentē vājos, trūcīgos un atstumtos.
Pāvests uzsvēra, ka Jēzus nosodījums attiecas uz tiem Rakstu zinātājiem, kuri cenšas izcelt savu sociālo statusu un izmantot to pašu labā. Viņi ir gatavi izmantot arī Dievu, lai tikai iegūtu citu cilvēku apbrīnu. “Viņi aprij atraitņu mājas un ārišķības dēļ skaita garas lūgšanas”, raksta svētais Marks. “Šī tukšība, augstprātība un pārākuma apziņa noved līdz tam, ka viņi sāk nicināt tos, kuriem nav īpašas nozīmes, kuri atrodas smagā ekonomiskā situācijā, piemēram, atraitnes”, sacīja pāvests.
“Jēzus atmasko šo izkropļoto mehānismu, nosoda vājo un neaizsargāto apspiešanu, kas nereti tiek veikta, pamatojoties uz reliģiskiem motīviem, un apliecina, ka Dievs ir mazo un pēdējo pusē. Vēloties, lai mācekļi izprastu mācību, Viņš dod tiem piemēru. Runa ir par nabadzīgu atraitni, kuras sociālajam stāvoklim nebija lielas nozīmes, jo viņa bija zaudējusi vīru, kurš būtu aizstāvējis viņas tiesības, un tādējādi bija kļuvusi par vieglu laupījumu kādam negodīgam kreditoram. Šī sieviete iemeta svētnīcas ziedojumu lādē divus mazus naudas gabaliņus, kas ir viens grasis. Viņa upurēja visu, kas tai piederēja, cenšoties palikt nepamanītai, it kā kaunoties. Un savā pazemībā viņa veica lielu reliģiskas un garīgas nozīmes žestu. Viņas upurgatavība nepagāja secen Jēzus uzmanīgajam skatienam, kurš ieraudzīja nesavtīgas sevis dāvāšanas žesta spožumu, un to vēlas iemācīt saviem mācekļiem.
Francisks uzsvēra, ka Jēzus mūs aicina atklāt to, kas mūsu dzīvē ir būtisks un stiprināt attiecības ar Dievu. Kunga svari atšķiras no mūsējiem svariem. Viņš pavisam citādā veidā skatās uz cilvēkiem un viņu darbiem. Viņam svarīga ir mūsu darbu kvalitāte, nevis to kvantitāte. Dievs raugās uz mūsu sirds nodomu patiesumu. Tas nozīmē, ka sevis atdevei Dievam, ko īstenojam caur lūgšanu un žēlsirdības darbiem, jābūt tīrai no rituālisma, formālisma un aprēķina loģikas. Tai jābūt nesavtīgas mīlestības apliecinājumam. Tāpēc Jēzus runā par šo trūcīgo un dāsno atraitni, stādot viņu par kristīgās dzīves piemēru. Mēs nezinām viņas vārdu, bet atklājām viņas sirdi, un tieši tai ir nozīme Dieva priekšā, sacīja Francisks.
Uzrunas turpinājumā pāvests skaidroja, ka brīžos, kad mūsos rodas kārdinājums izcelties, izrādīt sevi, uzskaitīt savus labos darbus un lepoties ar tiem, tad esam aicināti padomāt par šo nabadzīgo atraitni, kurai ziedošana kļuva par Dieva mīlestības pieredzi.
