Beta versija

Cerca

Vatican News
2018.08.20 Statua della Vergine Maria con Bambino, Madonna con corona, Madonna Regina (Copyright by MaxPixel)

Pāvests Francisks kavējas pārdomās par Jaunavu Mariju

Publicēšanai ir sagatavota grāmata “Ave Maria”, kurā pāvests Francisks kavējas pārdomās par katru šīs lūgšanas teikumu sarunā ar priesteri Marko Pocca. Rožukronim veltītajā mēnesī iepazīstināsim ar dažiem izvilkumiem no šīs grāmatā atspoguļotās sarunas.

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Evaņģēliji Mariju prezentē kā sievieti, kura daudz nerunā, nesaka lielas uzrunas un nespēlē galveno lomu, bet kura ar savu skatienu uzmanīgi seko līdzi Jēzus dzīvei un misijai. Marija stāvēja pie pirmās kristīgās kopienas šūpuļa un kļuva par māti lielam daudzumam cilvēku. Viņa ir bijusi tuva dažādās viņu situācijās, lai sētu cerību. Viņa ir pavadījusi krustus, ko savas sirds klusumā ir nesuši viņas bērni. Par šo lielo patiesību liecina daudzās godināšanas formas, daudzās svētnīcas un kapelas, kas ir izkaisītas visattālākajās zemeslodes  vietās, kā arī attēli ticīgo mājās.”

“Marija mums ir devusi mātišķo siltumu, to, kas mūs apvij, saskaroties ar grūtībām. Šis siltums nevienam neļauj nodzēst Jēzus uzsākto maiguma revolūciju Baznīcā. Tur, kur ir māte, ir maigums. Un Marija ar savu mātišķību mums rāda, ka pazemība un maigums nav vis vājo, bet spēcīgo tikumi. Viņa māca, ka nav vajadzības pazemot citus, lai paši justos svarīgi.”

“Mātes ir visstiprākais pretspēks pret mūsu individuālistiskajām un egoistiskajām tieksmēm, pret mūsu aizvērtību un apātiju. Sabiedrība bez mātēm būtu ne tikai auksta sabiedrība, bet arī tāda sabiedrība, kas ir pazaudējusi sirdi, kas ir pazaudējusi “ģimenes garšu”. Sabiedrība bez mātēm būtu sabiedrība bez žēlastības, sabiedrība, kas ir atstājusi vietu vienīgi aprēķinam un spekulācijām. Mātes pat vissmagākajos brīžos prot izrādīt maigumu, beznosacījumu atdevi, cerības spēku. Esmu daudz mācījies no tām mātēm, kuru bērni ir cietumos, slimnīcās, narkotiku verdzībā. Neskatoties ne uz aukstumu, ne karstumu, ne uz lietu, vai sausumu, viņas turpina cīnīties, lai visu labāko atdotu bērniem. Vai tās mātes, kuras atrodoties bēgļu nometnēs, vai pat kara notikumu vidū, spēj apskaut un bez vilcināšanās aizsargāt savus bērnus. Mātes, kuras burtiski ziedo savu dzīvību, lai nepazustu neviens no bērniem. Tur, kur ir māte, ir vienotība, ir piederība. Ir bērnu piederība.”

“Bieži autobusā esmu braucis uz Villa Devoto cietumu Buenosairesā. Tur stāvēja vesela māšu rinda un viņas redzēja visi. Šīs sievietes stāvēja rindā, lai ienāktu un satiktu savus bērnus. Nav grūti iedomāties pazemojumus, kas ir jāizcieš šādai sievietei. Arī vajāšanas. Viņai tas nav svarīgi, svarīgs ir bērns. Mātes ļauj sevi pat samīt, jo svarīgs ir bērns. Marijai bija svarīgs viņas Dēls, nevis citu cilvēku runas. Tāpēc viņa atradās Kalvārijā. Bet tur arī Dēls viņu atstāj, un ne tikai tāpēc, ka Viņš atstāj dzīvi. Viņš tai saka: “tagad tev būs citi” un mums visiem dod viņu par māti, kura dzemdē mūs krusta pakājē.”

“Marija nevar būt par māti korumpētajiem, jo korumpētie ir gatavi māti pārdot, viņi ir gatavi pārdot piederību ģimenei, piederību tautai. Viņi meklē sev tikai peļņu, vai tā būtu ekonomiska, intelektuāla, politiska, vai jebkāda cita. Viņi ir izdarījuši egoistisku, es teiktu – sātanisku izvēli, jo tie aizslēdz savas sirds durvis. Marija pa tām ienākt nespēj. Vienīgā lūgšana par korumpētajiem ir, lai tos satricina tik pamatīga zemestrīce, ka tie spēj pārliecināties, ka pasaule nav sākusies un nebeigsies līdz ar viņiem. Tāpēc viņi aizslēdzas, viņiem nav vajadzīga ne māte, ne tēvs, ne ģimene, ne tēvzeme, ne piederība tautai. Viņi kultivē tikai egoismu, un egoisma tēvs ir velns.”

“Marija ir visu mūsu, grēcinieku, māte. Viņa ir mamma. Atceros, ka mana mamma, runājot par mums, pieciem bērniem, teica: “Mani bērni ir kā pirksti uz rokas, cits no cita atšķiras, bet ja es ieduru vienā pirkstā, tad jūtu tādas pašas sāpes, kādas justu, ja iedurtu citā.” Marija mūs, grēciniekus, pavada ceļā, katru ar saviem grēkiem. Teikt “lūdzies par mums, grēciniekiem” nozīmē teikt: “Esmu grēcīgs, bet tu mani sargā”. Marija ir tā, kas mūs sargā.”

“Marija nav no tām sievietēm, kuras jūtas nomāktas dzīves neskaidrību priekšā, jo īpaši tad, kad mums liekas, ka nekas vairs neiet labi. Viņa nav arī no tām sievietēm, kas protestē ar vardarbību, kas nolād likteni, kurš, šķiet, ir naidīgs. Marija ir sieviete, kas klausās. Neaizmirstiet, ka vienmēr ir ciešas attiecības starp cerību un klausīšanos! Marija ir sieviete, kas klausās. Marija pieņem eksistenci tādu, kāda tā ir – ar savām laimīgajām dienām un arī ar lielajām traģēdijām, kuras neviens nekad negribētu piedzīvot. Viņa pieņem to līdz pat visnežēlīgākajam brīdim, kad viņas Dēls tiek pienaglots krustā.”

“Līdz tai dienai Marija gandrīz izzūd no Evaņģēliju lappusēm. Svēto Rakstu autori ļauj nojaust šo lēno viņas klātbūtnes aizklāšanos, viņas palikšanu klusējot iepretim Dēla noslēpumam, kurš paklausa Tēvam. Tomēr, Marija atkal parādās tieši visizšķirošākajā brīdī, tajā, kad lielākā daļa draugu ir attālinājušies baiļu dēļ. Mātes nenodod, un neviens no mums nevar pateikt, kuras ciešanas tai brīdī, krusta pakājē, bija visnežēlīgākās – vai tās, ko izcieta nevainīgs cilvēks mirstot pie krusta, vai arī agonija, ko piedzīvoja māte, pavadot sava Dēla pēdējos dzīves mirkļus.”

“Evaņģēliji ir lakoniski un ārkārtīgi diskrēti. Ar vienkāršu darbības vārdu “stāvēja” (sal. Jņ 19,25) tie reģistrē mātes klātbūtni pie krusta. Viņa “stāvēja”. Nekas nav teikts par Marijas reakciju, piemēram, to, vai viņa raudāja. Pat neviens spalvas triepiens nav izmantots, lai aprakstītu viņas sāpes. Pie šīm detaļām savā izdomā vēlāk kavējās dzejnieki un mākslinieki, dāvājot cilvēcei attēlus, kas ir iegājuši mākslas un literatūras vēsturē. Taču Evaņģēliji saka vienīgi, ka Marija “stāvēja”. Stāvēja tur, visbriesmīgākajā brīdī, visnežēlīgākajā brīdī, un cieta kopā ar Dēlu. Viņa “stāvēja”, viņa vienkārši bija klāt. Lūk, atkal jaunā Nācaretes sieviete, šoreiz ciešanu izvagotu vaigu, stāv Dieva priekšā, stāv sliekšņa priekšā, aiz kura paveras visbiezākā tumsa.”

“Marija ir tur, uzticīgi klātesoša ikreiz, kad ir nepieciešams turēt aizdegtu sveci miglas un tumšu mākoņu pārņemtā vietā. Pat viņai nekas nebija zināms par augšāmcelšanās likteni, ko viņas Dēls tai brīdī atvēra visiem cilvēkiem. Viņa ir tur, jo ir uzticīga Dieva plānam, kura dēļ sevi ir nosaukusi par “kalponi” sava paaicinājuma pirmajā dienā, kā arī sava mātes instinkta dēļ, kura cieš ikreiz, kad viņas Dēls saskaras ar ciešanām. Māšu ciešanas: mēs visi esam pazinuši spēcīgas sievietes, kas ir saskārušās ar daudzām bērnu ciešanām. Šādu māti atrodam arī pirmajā Baznīcas dienā (sal. Apd 1,14). Viņa, cerības māte, kopā ar mācekļu kopienu, kas ir tik trausli – viens no viņiem Jēzu noliedza, citi bija aizbēguši, visiem bija bailes. Bet viņa vienkārši tur stāvēja visikdienišķākajā veidā pirmajā Baznīcā, ko apmirdzēja Augšāmcelšanās gaisma, un tai pašā laikā arī satricinājumi, kas gaidīja tās pirmos soļus pasaulē.”

13 oktobris 2018, 18:12