Domājot par precēšanos, nepietiek tikai ar laulības svinēšanu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Trešdienas, 31. oktobra, katehēzes mācībā Francisks uzsvēra, ka katrs kristīgais aicinājums, tai skaitā, aicinājums uz priesterību un konsekrēto dzīvi, ir "sponsāls" aicinājums. Mēs esam aicināti jau “kopš iesākuma” pilnīgi un uzticīgi mīlēt kā Jēzus Kristus – Baznīcas Līgavainis mīlēja savu Baznīcu. To saka apustulis Pāvils Vēstulē efeziešiem. Viņš runā par vīru un sievu, norādot, ka vīram ir jāmīl sava sieva tā, kā Kristus mīl Baznīcu. Pāvests atzina, ka Pāvila sacītais, tai laikā, iespējams, bija ļoti revolucionārs apgalvojums par laulību, un piebilda, ka Kristus uzticīgā mīlestība palīdz mums izdzīvot savu jūtu dzīvi visā tās skaistumā.
Svētais tēvs norādīja, ka mūsu emocionālā dimensija ir aicinājums mīlēt. Kā izpaužas mīlestība? – viņš jautāja. Mīlestība izpaužas uzticībā, otra pieņemšanā un žēlsirdībā. Tātad, ievērot sesto bausli nozīmē būt uzticīgam laulībā. Tomēr šī Dieva tēvišķā prasība būt uzticīgam attiecas ne tikai uz laulātajiem, bet uz visiem cilvēkiem. Šajā sakarā pāvests atgādināja, kā notiek cilvēka brieduma process. Brieduma process ir tas pats mīlestības process, kas iesākas ar aprūpes un dzīvības saņemšanu un ved pie rūpēm par citiem un savas dzīvības dāvāšanas. Nobriedis ir tas, kurš ir iemācījies mīlēt ar šo jau minēto "sponsālo" jeb laulāto un vecāku mīlestību, kas dažādās dzīves situācijās izpaužas kā spēja uzņemties uz sevis kāda cita cilvēka nastu un nesavtīgi viņu mīlēt. Lūk, cilvēks kļūst pieaudzis tad, kad iemanto šādu attieksmi. Līdz ar to viņš prot pieņemt īstenību tādu, kāda tā ir, un spēj veidot patiesi dziļas attiecības ar citiem. Turpinājumā Francisks jautāja, kas ir laulības pārkāpējs, dzīves baudītājs un neuzticīgais?
Tad, kad mums izdodas vairs nestādīt sevi visa centrā, ikviena mūsu rīcība kļūst par sponsālu rīcību – turpināja pāvests. Rīkoties sponsāli nozīmē strādāt, runāt, pieņemt lēmumus, tikties ar citiem, esot atvērtiem un upurgataviem. Francisks paskaidroja, ka, īstenībā, katrs aicinājums ir sponsāls aicinājums. Priesterība ir sponsāls aicinājums, jo tas ir aicinājums Kristū un Baznīcā no visas sirds kalpot kopienai.
Pāvests piebilda, ka priesteris mīl Dieva tautu ar tēvišķu mīlestību, maigumu un spēku. Viņš to mīl kā līgavainis un tēvs. Konsekrētā jaunavība arī ir sponsāls aicinājums. Konsekrētā persona uzticīgi un priecīgi izdzīvo savu aicinājumu. Viņas attiecības ar Kristu ir sponsālas attiecības un viņa nes mātišķības un tēvišķības augļus. Tātad, katrs aicinājums ir sponsāls aicinājums, jo tas ir mīlestības saišu auglis – atkārtoti uzsvēra Francisks. Runa ir par mīlestības saikni ar Kristu. Šajā mīlestībā mēs esam dzemdināti no jauna.
Kristus mums ir atstājis uzticības, maiguma un nesavtības piemēru. Raugoties uz Viņu, saskatīsim patiesību par laulību un katru aicinājumu un pa īstam izpratīsim arī seksualitātes nozīmi. Cilvēks ir miesas un gara vienība. Dievs viņu radīja kā vīrieti un sievieti. Šī radība – cilvēks – ir ļoti laba radība. Tās aicinājums – mīlēt un būt mīlētai. Šajā sakarā Francisks paskaidroja, ka cilvēka miesa nav baudas instruments, bet "vieta", kurā piepildās mūsu aicinājums mīlēt. Un īstā mīlestībā nav vietas egoistiskām iekārēm un virspusējai attieksmei pret otru – viņš uzsvēra. Vīrieši un sievietes ir pelnījuši daudz vairāk par šo!
Tātad, vārdi "Tev nebūs laulību pārkāpt" – pat ja tie izteikti negatīvā formā – orientē mūs uz to aicinājumu, kādu saņēmām iesākumā, proti, uz pilnīgo un uzticīgo sponsālo mīlestību, ko mums atklāja un dāvāja Jēzus Kristus (sal. Rom 12,1).
