Vēstījums Ķīnas katoļiem un universālajai Baznīcai

Inese Šteinerte - Vatikāns

Francisks atzīmē, ka pēdējā laikā daudz tiek runāts par Ķīnas katoļu kopienu tagadni un nākotni. Ieskatu daudzveidība ir radījusi arī ne mazums neizpratnes, daudzos izraisot pretrunīgas jūtas. Dažus māc šaubas, citi domā, ka Svētais Krēsls tos ir atstājis savā varā. Tai pašā laikā tiek uzdots jautājums par ciešanu vērtību, kas ir pieredzētas, paliekot uzticīgiem Pētera pēctecim. Daudzi citi, savukārt, gaida pozitīvas pārmaiņas, vadoties pēc cerības par mierīgāku nākotni un auglīgu ticības liecināšanu Ķīnas zemē.

Francisks pauž savu un visas Katoliskās Baznīcas apbrīnu par Ķīnas katoļu uzticību Dievišķajai Apredzībai arī tad, kad daži notikumi ir bijuši īpaši smagi. Sāpīgā pieredze pieder pie Ķīnas Baznīcas un visas Ķīnas tautas garīgās bagātības.

Pāvests precizē, ka Provizoriskā vienošanās ir ilga un sarežģīta institucionālā dialoga starp Svēto Krēslu un Ķīnas valsts autoritātēm rezultāts. Šo dialogu uzsāka jau svētais Jānis Pāvils II un turpināja Benedikts XVI. Francisks uzsver, ka caur šo gājumu Svētajam Krēslam nav bijis un nav citu mērķu kā vien garīgie un pastorālie, proti, atbalstīt un veicināt Evaņģēlija sludināšanu, kā arī sasniegt un glabāt pilnīgu un redzamu vienotību ar Ķīnas katolisko kopienu.

Seko norādes uz gājumu, kas ir jāiet šai jaunajā fāzē. Citējot pāvesta Benedikta XVI vēstuli Ķīnas katoļiem, Francisks atgādina, ka šis gājums “prasa laiku un labo gribu no abām iesaistītajām pusēm”. Francisks norāda uz Ābrama piemēru, kurš Dieva aicināts, paklausīja un devās uz nepazīstamu zemi, kas viņam bija jāsaņem mantojumā. Ābrams nezināja, kas viņu sagaida. Ja pirms iziešanas no savas zemes viņš būtu pamatojies uz sociālajiem un politiskajiem apstākļiem, iespējams, viņš nemaz nebūtu devies ceļā. Ābrams, savukārt, uzticējās Dievam, un paklausot Viņa vārdam, atstāja savas mājas un savu drošību. Nevis vēstures izmaiņas Ābramam lika uzticēties Dievam, bet gan viņa ticība bija tā, kas mainīja vēsturi. Pāvests apliecina, ka viņš, kā Pētera pēctecis, vēlas visus stiprināt šai ticībā un aicināt ar lielāku parliecību uzticēties vēstures Kungam un Baznīcas veikumam, cenšoties iepazīt Viņa gribu.

Pāvests apgalvo, ka bija svarīgi izskatīt jautājumu par bīskapu nominācijām. Visiem zināms, ka neseno Ķīnas Katoliskās Baznīcas vēsturi, diemžēl, ir iezīmējusi sāpīga spriedze, ievainojumi un šķelšanās. Visvairāk tie ir skāruši bīskapus, kam uzticēts sargāt ticības autentiskumu un būt par ekleziālās kopības garantu. Tad, kad pagātnē tika uzlikti nosacījumi arī iekšējai katolisko kopienu dzīvei, uzliekot tiešu valsts kontroli, tad Ķīnas Baznīcā parādījās pagrīdes fenomens.

Francisks atklāj, ka viņš ir izjutis lielu mierinājumu, konstatējot, ka Ķīnas katoļi vēlas dzīvot pilnīgā komūnijā ar universālo Baznīcu un Pētera pēcteci, ieskaitot bīskapus, kas ir ievainojuši komūniju ar Baznīcu sava vājuma un kļūdu dēļ, bet arī, bieži vien spēcīga ārēja spiediena dēļ. “Tāpēc,” raksta pāvests, “pēc uzmanīgi izpētītas katra bīskapa individuālās situācijas un uzklausot dažādus viedokļus, esmu daudz domājis un lūdzies, tiecoties pēc Baznīcas Ķīnā patiesā labuma” un “Kunga priekšā, sprieduma skaidrībā un kontinuitātē ar savu tiešo priekšgājēju ieturēto virzienu, esmu nolēmis piešķirt izlīgšanu ar palikušajiem septiņiem “oficiālajiem” bīskapiem, kas tika ordinēti bez pontifikālā mandāta un, noņemot katru attiecīgo kanonisko sankciju, atgriezt viņus pilnīgā ekleziālā kopībā. Tai pašā laikā lūdzu viņus caur konkrētiem un redzamiem žestiem apliecināt atgūto vienotību ar Apustulisko Krēslu un ar Baznīcām pasaulē, un palikt uzticīgiem neraugoties uz grūtībām.”

Pāvests aicina visus Ķīnas katoļus būt par izlīgšanas kaldinātājiem, apzinoties, ka nav ne likuma, ne priekšraksta, kas varētu traucēt Dievam apskaut dēlu, kurš atgriežas pie Viņa pēc tam, kad ir atzinis savas kļūdas un nolēmis sākt visu no jauna. “Šādā garā var uzsākt vēl nepieredzētu gājumu, kas, kā cerams, palīdzēs dziedēt pagātnes rētas un atjaunot pilnīgu kopību ar katoļiem Ķīnā,” raksta pāvests.

Svētais tēvs turpina skaidrot, ka Provizoriskā vienošanās, neraugoties uz to, ka tā aprobežojas vienīgi ar dažiem Baznīcas dzīves aspektiem un kura ir jāpilnveido, var dot ieguldījumu, rakstot jaunu lappusi Ķīnas Katoliskajā Baznīcā. Pirmoreiz tā ievieš stabilus sadarbības elementus starp Ķīnas valsts autoritātem un Apustulisko Krēslu, cerībā nodrošināt labus ganus katoļu kopienai. Šai kontekstā Svētais Krēsls, saskaņā ar savu kompetenci ir nolēmis darīt visu iespējamo, taču arī uz bīskapiem un priesteriem, konsakrētajiem ļaudīm un lajiem gulstas svarīgs pienākums: kopā meklēt labus kandidātus, kas būtu spējīgi uzņemties delikāto un nozīmīgo bīskapa kalpojumu.  Runa nav par funkcionāru, bet par autentisku ganu nomināciju, kuri dzīvo saskaņā ar Jēzus sirdi un dāsni kalpo Dieva tautai, jo īpaši visnabadzīgākajiem un nespēcīgākajiem.

“Pilsoniskajā un politiskajā planā,” raksta Francisks, “Ķīnas katoļi ir labi pilsoņi, kas mīl savu dzimteni un godīgi, saskaņā ar savām spējām, kalpo savai zemei. Ētiskajā jomā viņi apzinās, ka daudzi līdzpilsoņi no viņiem gaida visaugstāko devumu kopējam labumam un harmoniskai visas sabiedrības attīstībai.”

Vēršoties pie bīskapiem, priesteriem un konsakrētajiem, pāvests prasa pārvarēt pagātnes kontrapozīcijas un personīgās intereses, lai rūpētos par ticīgajiem, pazemīgi darbojoties izlīgšanas un vienotības labā, un ar enerģiju un entuziasmu uzņemoties evaņģelizācijas gājumu, kā to norādījis Vatikāna II koncils.

Ķīnas katoļu jauniešus Francisks aicina nest Evaņģēlija prieku visiem, ejot patiesas satikšanās kultūras ceļu. Ticīgie visā pasaulē, savukārt, tiek aicināti pavadīt Ķīnas katoļus ar dedzīgu lūgšanu, tā, lai viņi nejūtas atstāti.

Visbeidzot, izskan pāvesta aicinājums turpināt dialogu ar Ķīnas autoritātēm.  Francisks ar cieņu vēršas pie tiem, kas vada Ķīnas Tautas Republiku, atjaunojot aicinājumu “ar uzticību, drosmi un tālredzību turpināt jau pirms ilgāka laika uzsākto dialogu”, lai pārvarētu “pagātnes, tai skaitā nesenās pagātnes kontrapozīcijas, un lai rakstītu jaunu konkrētas sadarbības lappusi kopīgā pārliecībā par to, ka nesaprašanās nenāk par labu ne Ķīnas autoritātēm, ne Katoliskajai Baznīcai Ķīnā”. Tādā veidā Ķīna un Apustuliskais Krēsls varēs veicināt “sabiedrības integrālu attīstību, nodrošinot lielāku cieņu pret cilvēka personu, tai skaitā reliģiskajā jomā.” Pāvests aicina uzņemties “jaunu vienkāršas sadarbības stilu starp vietējās varas un ekleziālajām autoritātēm – bīskapiem, priesteriem, kopienu vecākajiem, lai nodrošinātu pastorālās aktivitātes saskaņā ar ticīgo likumīgajām ilgām un lēmumiem, kas ir autoritāšu kompetencē”. Svētais tēvs uzsver, ka Baznīca Ķīnā nav atrauta no šīs zemes vēstures, un tā neprasa sev nekādas privilēģijas.

Savu “Vēstījumu katoļiem Ķīnā un universālajai Baznīcai” Francisks noslēdz ar lūgšanu Jaunavai Marijai, kuras mātišķajai aizbildniecībai viņš novēl Ķīnas ticīgo gājumu.