Pāvests Francisks vēršas pret organizēto noziedzību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunas laikā Francisks paskaidroja, kāpēc mums ir ļoti svarīgi izdarīt izvēli starp mīlestību un egoismu, un tiešā uzrunā vērsās pie mafijas. Viņš uzsvēra, ka cilvēks nevar ticēt Dievam un vienlaicīgi sastāvēt mafijas rindās. Mafijas loceklis nedzīvo kristīgi, tāpēc ka jau ar savu dzīvi viņš zaimo Dievu, kura vārds ir Mīlestība. Ja mafijas loceklis skandina "Tu nezini, kas es esmu", tad kristietis saka "Tu man esi vajadzīgs". Ja mafija draud, sakot "Tu man par to samaksāsi", tad kristietis lūdzas ar vārdiem "Kungs, palīdzi man mīlēt". Vēršoties pie mafijas, pāvests teica:
Evaņģēlijā Jēzus brīdina: "Kas savu dzīvību mīl, tas to zaudē" (Jņ 12, 25). Tā ir sakāve – norādīja pāvests. Kāpēc? Protams, ne jau tāpēc, ka dzīvību vajadzētu ienīst. Dzīvība ir jāmīl un jāsargā. Tā ir lielākā Dieva dāvana – viņš uzsvēra. Pie sakāves noved savas dzīvības, sevis mīlēšana. Tas, kurš dzīvo tikai sev, vairo savas bagātības, gūst aizvien lielākus panākumus, apmierina visas savas vajadzības, pasaules acīs izskatās uzvarētājs. To mums nemitīgi mēģina "ieborēt" reklāmās. Taču Jēzus tam nepiekrīt. Viņš māca vadīties pēc citas loģikas. Saskaņā ar Viņa mācību, tas, kurš dzīvo tikai sev, nevis pazaudē tikai kaut ko, bet pazaudē visu, savukārt, tas, kurš velta sevi citu labā, atrod arī savas dzīves jēgu un piepildījumu un kļūst par uzvarētāju.
Tātad, izvēle ir starp mīlestību un egoismu – turpināja pāvests. Egoists domā tikai par sevi, pieķeras naudai un citām materiālajām lietām, tiecas pēc varas un meklē baudas. Tādā veidā velnam durvis ir vaļā. Ļaunais viņam iegalvo, ka viss ir kārtībā, bet īstenībā viņa sirds kļūst nejūtīga. Tas vienmēr beidzas slikti – beigās cilvēks paliek viens un piedzīvo dziļu iekšēju tukšumu. "Jūs man teiksiet, ka dzīvot Dieva un citu labā ir taču ļoti grūti", turpināja Francisks. "'Pasaulē tā nenotiek. Lai virzītos uz priekšu, ir vajadzīga nauda un vara'. Taču tā ir liela ilūzija." Svētais tēvs atgādināja, ka mūsu iekšējās brīvības, miera un prieka avots ir tikai mīlestība. Nauda un vara cilvēku paverdzina. Kristīgajā skatījumā, īstā vara ir kalpošana. Visietekmīgākais vārds pieder nevis tam, kurš visskaļāk bļauj, bet tam, kurš lūdzas. Cilvēks gūst vislielākos panākumus, nevis pateicoties tam, ka viņš ir slavens, bet tam, kādu atstāj aiz sevis liecību.
Pāvests atgādināja, ka mēs varam uzveikt ļaunumu tikai ar savas dzīvības atdevi, ar sevis veltīšanu citu labā. To mums māca pirms 25 gadiem mafijas noslepkavotais pr. Puļīzi. Viņš "neplātījās" ar sevi, neskandināja tukšus pret organizēto noziedzību vērstus saukļus un neapmierinājās tikai ar to, ka nedarīja neko sliktu. Viņš vairoja labo. Viņš parādīja, ka tas, kurš dzenas pēc naudas, paliek zaudētājos.
Šajā sakarā Francisks aicināja ieskatīties sevī un padomāt sekojošo: jo vairāk mēs iegūstam, jo vairāk gribam. Mēs tiekam pie vienas lietas, uzreiz gribam citu utt. Tam nekad nav gala. Tā ir briesmīga atkarība. Turpretī, tas, kurš mīl, atrod sevi. Viņš saprot, cik skaisti ir palīdzēt otram, kalpot. Tādā veidā viņš iemanto dziļu iekšēju prieku, kas parādās arī viņa sejā, izpaužas viņa smaidā. Pr. Pino nomira savā dzimšanas dienā ar neviltotu smaidu uz lūpām, kura dēļ viņa slepkava nevarēja naktīs gulēt, līdz beidzot atzina, ka "tai smaidā bija kaut kas gaišs". Caur viņa smaidu izplatījās Dieva spēks – norādīja pāvests. Tā bija mīlestības, sevis veltīšanās, kalpošanas gaisma.
Svētais tēvs uzsvēra, ka šodien pasaulei ir vajadzīgi smaidīgi priesteri, smaidīgi kristieši, kuri smaida ne tāpēc, ka tie būtu vieglprātīgi, bet tāpēc, ka viņu sirdī valda Dieva prieks, tāpēc, ka viņi tic mīlestībai un dzīvo, lai kalpotu. Mēs atradīsim prieku tikai tad, ja veltīsim savu dzīvi citu labā, jo ir vairāk prieka dodot, nekā saņemot (sal. Apd 20, 35). Pāvests klātesošajiem jautāja: "Vai gribat arī jūs šādi dzīvot? Vai gribat dāvāt savu dzīvību, negaidot, ka citi spers pirmo soli? Vai gribat darīt labu, negaidot saņemt neko pretī un negaidot to brīdi, kad pasaule kļūs labāka? Vai gribat Kunga dēļ riskēt?"
Pr. Pino zināja, ka viņš riskē, bet jo īpaši viņš apzinājās to, ka vislielākais drauds dzīvē ir neuzdrošināšanās riskēt un palikt sēžam ērtā dīvānā. "Lai Dievs sargā, ka mēs apmierinātos ar puspatiesībām", vēlēja Francisks. Lai Dievs sargā, ka mēs samierinātos ar remdenu dzīvi! Lai Dievs atbrīvo mūs no domas, ka viss ir labi, ja man ir labi! Lai mēs neuzskatītu sevi par taisnīgiem tad, ja neko nedarām un nestājamies pretī netaisnībai! Lai mēs nedomājam, ka esam labi tikai tāpēc, ka nedarām neko ļaunu! Pāvests arī atgādināja, ka nav iespējams ticēt Dievam un vienlaikus ienīst savu brāli. Dievs mīl visus cilvēkus. Naidam ir jāpazūd no kristieša dzīves.
Noslēgumā Francisks uzsvēra, ka mēs nevaram sekot Jēzum ar idejām. Mums ir jāseko Viņam ar darbiem. "Ja katrs kaut ko dara, tad var izdarīt daudz", savā laikā sacīja pr. Pino. Svētais tēvs aicināja, lai katrs no mums uzdod sev jautājumu: "Ko es varu darīt? Ko es varu darīt citu labā, Baznīcas labā?" Negaidi, lai Baznīca vai sabiedrība kaut ko darītu tavā labā, sāc tu pirmais! Nedomā par sevi, nebēdz no atbildības, izvēlies mīlēt!
