Visbriesmīgākā verdzība ir savs egoisms
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Runājot par minēto bausli, pāvests šoreiz lielu uzmanību veltīja iekšējai un ārējai verdzībai un cilvēka brīvībai. Īstenībā, vergs ir tas, kurš neprot mīlēt. Šādam vergam nekur nav miera – viņš uzsvēra.
Trešais Dekaloga bauslis attiecas uz atpūtu. Francisks paskaidroja, ka Atkārtotā Likuma grāmatas autors ar atpūtas dienu ir domājis verdzības saraušanas piemiņas dienu. Šajā kontekstā Svētais tēvs aicināja klātesošos audiences dalībniekus un visus labas gribas cilvēkus visā pasaulē censties iziet no saviem "iekšējiem cietumiem". Kāds var būt paverdzināts "uz savas ādas" piedzīvotās vardarbības vai netaisnības dēļ, cits jūtas tā it kā būtu ieslodzīts, jo viņu nomoka psihiskās veselības traucējumi, dažādi kompleksi vai rakstura vājības. Vai šādi cilvēki var atrast mieru? Vai minētajās situācijās var runāt par īstas atpūtas iespējamību? Vai ieslodzītais vai nomāktais cilvēks var būt brīvs? Vai cilvēks, kuru nomoka iekšējās problēmas, var būt brīvs? Šos jautājumus uzdeva pāvests, vienlaikus norādot uz kādu paradoksu un tādējādi sniedzot uz tiem atbildi.
Turpinājumā Francisks uzsvēra, ka mūsu brīvības avots ir Dieva žēlsirdība. Kad tu sastopies ar Dieva žēlsirdību, tad tu piedzīvo tik lielo iekšēju brīvību, ka kļūsti spējīgs nodot to tālāk. Tāpēc ir ļoti svarīgi atvērties Dieva žēlsirdībai, lai tādējādi mēs izbeigtu sev vergot. Pāvests atgādināja, ka vislielākajā verdzībā mēs atrodamies tad, kad vergojam savam "es". Tas ir briesmīgāk par fizisku atrašanos cietumā vai īslaicīgu baiļu vai panikas lēkmi. "Es" var kļūt par bendi, kas spīdzina cilvēku, lai kur tas atrastos, un to nežēlīgi nospiež. Šo apspiešanu sauc par grēku, kas, turklāt, nav tikai banāls likuma pārkāpums, bet ir eksistenciāla sakāve – skaidroja Svētais tēvs.
Kad mūs pārņem alkatība, skaudība, baudkāre, sarūgtinājums un lepnība, un mēs ieslīgstam šajos netikumos, mēs kļūstam par sava "es" vergiem un pazaudējam spēju mīlēt, tāpēc ka mīlestība pēc savas būtības ir vērsta uz citiem. Taču brīvība, ko saņemam no Kristus, izpaužas mīlestībā. Pateicoties mīlestībai, mēs varam būt brīvi pat tad, kad esam vāji un ierobežoti. Pāvests norādīja, ka tieši šī uz citiem vērstā mīlestība piešķir mūsu dzīvei jēgu, jo mīlestība atjauno attiecības, prot pieņemt un novērtēt otru cilvēku, ikvienu nespēku un nogurumu pārvērš priecīgā sevis atdevē un panāk, ka mēs kļūstam spējīgi dzīvot vienotībā.
Trešais bauslis, kas ir aicinājums atzīmēt atbrīvošanu, ievērojot mieru un atpūtu, mums, kristiešiem, ir kas pravietisks. Kristus sarauj grēka radītās iekšējās verdzības važas, lai cilvēks atkal spētu mīlēt. Viņš, kurš mīlēja mūs līdz pat nāvei pie krusta, pašķir mūsu iekšējo baiļu jūras ūdeņus un dara mūs brīvus. Būt patiesi brīviem nozīmē patiesi mīlēt.
