Beta versija

Cerca

Vatican News
2014.09.14 Lituania Vilnius centro con 60 campanili Viļņa, pilsēta ar 60 zvanu torņiem  

Viļņa un Kauņa - pilsētas, ko apmeklēs pāvests

Jau šo sestdien viesis no Romas – pāvests Francisks nolaidīsies Viļņas lidostā, lai sāktu savu apustulisko ceļojumu pa Baltijas valstīm. Pirms doties uz Latviju, Svētais tēvs divas dienas pabūs Lietuvā. Šai sakarā der pārlapot mūsu kaimiņzemes vēstures lappuses, īpaši koncentrējoties uz Viļņu un Kauņu - pilsētām, ko apmeklēs Svētais tēvs.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Vispirms par Viļņu. Vatikānā izplatītajā pāvesta ceļojuma programmā vēstīts, ka Viļņā šobrīd dzīvo ap 542 ar pusi tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētas pirmsākumi ir meklējami XIII gadsimtā, kad leišu ciltis šeit apmetās, bēgot no Teitoņu un Zobenbrāļu ekspansijas.  1323. gadā Viļņa kļuva par Lietuvas lielhercogistes galvaspilsētu. Tās uzplaukums notika hercoga Gedimina mazdēla Jagaiļa laikā, kurš 1387. gadā pieņēma kristietību, un apprecot karalieni Hedvigu, kļuva Polijas karalis.  Arhitektoniski Viļņa ir būvēta pēc Krakovas parauga. Lielu ieguldījumu tās celtniecībā ir devuši itāļu arhitekti. Vēl šodien var apbrīnot tā laika baznīcas, klosterus, draudzes skolas, augstmaņu pilis, slimnīcas, tipogrāfijas.

1570. gadā Viļņā apmetās jezuīti, 9 gadus vēlāk tie nodibināja šeit akadēmiju. Jezuītu devums pilsētai ir milzīgs. Viļņā jau izsenis ir mierīgi sadzīvojuši dažādu tautību un reliģiju piederīgie. Ebreji to sauc par “Ziemeļu Jeruzalemi” un šeit tie ir raduši nozīmīgu iedvesmu Talmuda mācības attīstībai. XVI gadsimtā pilsēta ir bijusi bizantiešu rutēņu reformas centrs. Šeit ir dzimuši moceļi – bīskaps Jozafats Kuncevičs un jezuīts Andrejs Boboļa, kā arī svētais Rafals Kalinovskis.

Zelta laikmets Viļņā ilga līdz XVI gadsimtam, nākamajos divos gadu simteņos tika pieredzētas trīs lielas sagrāves – 1655. gadā 20 tūkstošus cilvēku iznīcināja cara armija. Tā aizdedzināja pilsētu, kura dega 8 dienas. 1702. gadā Viļņu izpostīja zviedru, bet 1705. gadā atkal krievu karaspēks. 4 gadus vēlāk galējo triecienu deva mēris, kas paņēma 35 tūkstošus dzīvību. Mērim sekoja pieci ugunsgrēki.

Līdz I Pasaules kara beigām turpinājās rusifikācija. 1918. gada 16. februārī tika proklamēta Lietuvas valsts neatkarība. Laikā no 1918. līdz 1920. gadam Viļņā 8 reizes nomainījās lietuviešu, boļševiku un poļu vara. 1920. gadā daļu Lietuvas teritorijas, ieskaitot Viļņu, pārņēma Polija. Galvaspilsēta tika pārcelta uz Kauņu. Pēc Molotova-Ribentropa pakta 1939. gadā un PSRS armijas ienākšanas, Lietuva atguva Viļņu, taču tika inkorporēta PSRS sastāvā. 1945. gadā Viļņā dzīvojošie poļi tika repatriēti uz Poliju. Sākās Lietuvas sovjetizācija, masu deportācijas un komunistiskā valdīšana līdz pat 1990. gadam, kad Lietuva atguva neatkarību.

Viļņa ir viena no skaistākajām pilsētām Eiropā. Tās vecpilsēta ir iekļauta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Vēsturiskajā centrā paceļas Triju Krustu kalns, kurā pēc senām liecībām, XVII gadsimtā ir nomocīti trīs franciskāņi. Krusti vairākas reizes ir bijuši sagrauti, tos, kas pakalnā skatāmi šodien, 1989. gadā ir veidojis tēlnieks Henrikas Šilgalis. No šī pakalna, kas ir ticības simbols, var apbrīnot skaistu panorāmu tālu pāri pilsētas jumtiem.

Viļņas arhidiecēzes pirmsākumi ir datējami ar XIV gadsimtu. Tā aizņem 9644 kvadrātkilometrus lielu teritoriju. Šeit dzīvo 827 tūkstoši 150 iedzīvotāji, no kuriem 605 tūkstoši 110 ir katoļi. Arhidiecēzē ir 95 draudzes, 67 baznīcas, kur strādā 172 priesteri, 50 reliģiskie, 167 reliģiskās. Priesterībai Viļņas Garīgajā seminārā gatavojas 11 semināristi. Viļņas arhidiecēzi vada 1961. gadā Vašingtonā dzimušais bīskaps Gintaras Grušas.

Apmeklējot Lietuvu, pāvests Francisks viesosies arī Kauņā. Kauņa ar 374 tūkstošiem 700 iedzīvotājiem ir otra lielākā Lietuvas pilsēta. Tā atrodas vietā, kur satek Neris un Nemunas upes. Kauņā atradās sens cietoksnis. Liecības par to ir rodamas sākot ar XII gadsimtu. Viduslaikos Kauņas vēsture saistās ar leišu cīņām pret Teitoņu ordeņa bruņiniekiem. XIII gadsimtā vietējie ļaudis šeit uzcēla cietoksni, lai aizsargātos pret ienaidnieka uzbrukumiem, taču 1362. gadā teitoņu karaspēkam to izdevās ieņemt. 1404. gadā Kauņa atguva brīvību un 4 gadus vēlāk tika apstiprinātas pilsoņu tiesības saskaņā ar Magdeburgas likumu. Ekonomiskā uzplaukuma periods beidzās 1655. gadā līdz ar Maskavas kņazistes invāziju. Krīzi pastiprināja lielais ugunsgrēks 1731. gadā, kas Kauņu izpostīja gandrīz pilnībā. XVIII gadsimta vidū pilsēta tika atjaunota. 1795. gadā tā nonāca Krievijas impērijas rokās. XIX gadsimtā Kauņa kļuva par Lietuvas neatkarības kustības centru. Pēc I Pasaules kara, laikā no 1920. līdz 1939. gadam, Kauņa bija Lietuvas galvaspilsēta.

Ievērojamākie vēstures un kultūras pieminekļi šeit ir senā cietokšņa drupas, municipalitātes ēka, gotikas stila nams, tā dēvētais Pērkona templis, dažādas gotikas un baroka stila baznīcas, kas koncentrētas vēsturiskajā centrā.

Kauņas arhidiecēzes pirmsākumi ir meklējami 1417. gadā. Arhidiecēze aizņem 8750 kvadrātkilometrus lielu teritoriju, tajā dzīvo 651 400 iedzīvotāji, no kuriem 521 tūkstotis pauž katoļticību. Šeit ir 92 draudzes, 21 baznīca. Kauņas arhidiecēzē strādā 100 diecezālie un 20 reliģiskie priesteri, 179 klostermāsas, darbojas 8 izglītības institūti, 33 labdarības iestādes, pilsētas seminārā studē 10 semināristi. Kauņas arhidiecēzes pašreizējais arhibīskaps ir jezuītu tēvs Longinas Virbalas.

20 septembris 2018, 14:59