Pāvests Lietuvā: "Šai tautai ir spēcīga dvēsele"
Inese Šteinerte - Vatikāns
22. septembra rītā, pārlidojis Itālijas, Horvātijas, Ungārijas, Slovākijas un Polijas teritorijas, pāvests Francisks ieradās Lietuvā. Itālijas aviokompānijas Alitalia A320 lidmašīna Viļņas lidostā nolaidās plkst. 11:30. Viesi sagaidīja Lietuvas Valsts prezidente Daļa Gribauskaite, vairākas citas amatpersonas, Baznīcas autoritātes un tautas pārstāvji, tai skaitā bērni. Pēc sagaidīšanas ceremonijas pāvests devās uz Lietuvas prezidentu pili. Svēto tēvu vispirms uzrunāja valsts vadītāja Daļa Gribauskaite.
“Lietuvas tautas vārdā, kas ir izdzīvojusi caur cerību un upuriem, laipni lūdzu mūsu zemē,” teica prezidente. Valsts galva pateicās pāvestam par to, ka pasaules kartē viņš vienmēr saskata mazākos. Atzīstot, ka cilvēki Franciskam ir dārgāki, nekā jubilejas, Gribauskaites kundze apliecināja, ka Lietuvas neatkarības simtgade tautai ir ļoti būtiska. Jubileja nav atraujama arī no Svētā Krēsla, kurš vienmēr ir atbalstījis valsts brīvības centienus. Vēl gadu pirms Neatkarības akta pāvests Benedikts XV izsludināja Lietuvas dienu, aicinot katoļus visā pasaulē vākt ziedojumus Lietuvas nācijai. Svētais Krēsls bija viens no pirmajiem, kas atzina Lietuvas neatkarību un aicināja to darīt arī citas valstis. Okupācijas gados tas saglabāja diplomātiskās attiecības ar Lietuvu kā brīvības un cerības apsolījumu.
Prezidente Gribauskaite atgādināja, ka Lietuva ir nācija, kuras cilvēku stiprā ticība ilgo gadu un smago pārbaudījumu laikā ļāva tiem izdzīvot trimdā, cietumos un partizānu bunkuros. 17 gadus bezbailīgi vīri un sievas pazemes apstākļos publicēja Katoliskās Baznīcas Hroniku. Tie neļāva sevi salauzt VDK veiktajām represijām. Viņi sevī saglabāja cilvēcisko garu.
“Taču Lietuva neapstājas pie pagātnes sāpīgās pieredzes. Ar lielu cerību tā iet pretim nākotnei,” teica valsts augstākā amatpersona. Daudz tiek gaidīts no jaunajiem cilvēkiem – tiem, kas dzimuši un auguši jau brīvā valstī. “Kopā ar viņiem mēs dzirdam jūsu aicinājumu strādāt plecu pie pleca un celt humānāku pasauli. Pasauli, kurā būt mazāk nabadzības, mazāk ciešanu un vairāk līdzjūtības. Pasauli, kurā vienmēr ir atvērti Žēlastības Vārti” teica Lietuvas prezidente. Viņa atgādināja, ka rīt, 23. septembrī, Lietuva atzīmēs ebreju genocīda piemiņu. Daudzi lietuvieši savulaik riskēja ar dzīvību, glābjot ebrejus, jo viņi vadījās pēc cilvēcības kā sava augstākā mērķa. Gribauskaites kundze apliecināja, ka Lietuvas ļaužu pateicība un viņu siržu siltums vienmēr būs ar pāvestu, tāpat arī apbrīna par viņa revolucionārajiem pūliņiem pārvarēt visus izaicinājumus un vest Baznīcu pie katra cilvēka. Prezidente Svētajam tēvam novēlēja veselību, sīkstumu un drosmi viņa dzīves ceļā.
“Par prieka un cerības iemeslu man kalpo tas, ka šo ceļojumu Baltijas valstīs varu uzsākt Lietuvas zemē, kas, kā mīlēja teikt svētais Jānis Pāvils II, ir “klusa dedzīgas mīlestības uz reliģisko brīvību lieciniece” – ar šiem vārdiem pāvests Francisks uzrunāja Lietuvas valsts prezidenti, valdības un diplomātiskā korpusa locekļus, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. Viļņā, prezidentu pilī teiktajā uzrunā, viesis vispirms pateicās Lietuvas Republikas prezidentei Daļai Gribauskaitei par sirsnīgo viesmīlības izrādīšanu, par vārdiem, ko viņa teica savā un visas tautas vārdā. Pāvests sveica visu lietuviešu tautu, kas šodien ver savu māju un savas dzimtenes durvis. Svētais tēvs atzīmēja, ka viņa vizīte notiek brīdī, kas ir īpaši svarīgs Lietuvas nācijai, proti, 100 gadu jubilejā, kopš pasludināta valsts neatkarība. Lietuvieši ir pieredzējuši daudzus pārbaudījumus un ciešanas – apcietināšanas, deportācijas, moceklību.
“Svinēt neatkarības simtgadi nozīmē pakavēties pie tā laika, atsvaidzināt atmiņā piedzīvoto, lai pabūtu kontaktā ar visu, kas jūs ir kaldinājis kā nāciju, un atrast atslēgas, kas ļauj raudzīties uz tagadnes izaicinājumiem un projicēt sevi pretim nākotnei dialoga un vienotības gaisotnē starp visiem iedzīvotājiem, tā, lai neviens nepaliek izslēgts,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka ikviena paaudze ir aicināta apzināties pagātnes cīņas un veikumu, un godināt tēvu piemiņu. Mēs nezinām, kāda būs rītdiena. Tas, ko zinām, ir fakts, ka ikvienam laikmetam ir jāglabā “dvēsele”, kas to ir veidojusi un kas katru sāpju un netaisnības situāciju ir palīdzējusi pārveidot izdevībā, kā arī dzīvas saglabāt saknes, kas ir nesušas šodienas augļus. Un šai tautai ir spēcīga “dvēsele”, kas tai ir ļāvusi izturēt un celt!”
Šai sakarā pāvests citēja Lietuvas valsts himnu, kurā teikts: “Lai tavi bērni var smelties spēkus no pagātnes”. Francisks atzīmēja, ka vēstures gaitā Lietuva ir pratusi uzņemt, pieņemt un dot pajumti dažādu etnisko grupu un reliģiju cilvēkiem. Baltijas zemēs visi ir raduši vietu, kur dzīvot: lietuvieši, tatāri, poļi, krievi, baltkrievi, ukraiņi, armēņi, vācieši..., katoļi, pareizticīgie, protestanti, veckatoļi un vecticībnieki, musulmaņi, ebreji... Visi ir dzīvojoši līdzās un mierā līdz totalitāro ideoloģiju ienākšanai, kas sarāva spēju izrādīt viesmīlību un harmonizēt atšķirības, sējot vardarbību un neuzticību. Smelties spēkus no pagātnes, nozīmē atgūt saknes un vienmēr dzīvu uzturēt to, kas cilvēkā ir visautentiskākais un oriģinālākais, un kas ir ļāvis augt un nepadoties kā nācijai. Tā ir tolerance, viesmīlība, respekts un solidaritāte.
Raugoties uz pašreizējo pasaules scenāriju, kur tiek sētas šķelšanās un veidotas kontrapozīcijas, bieži vien izmantojot nestabilitāti un konfliktus, kur tiek pasludināts, ka vienīgais veids, kā garantēt drošību un kultūras izdzīvošanu, ir iznīcināt, izdzēst, vai izstumt citas kultūras, pāvests sacīja, ka lietuviešiem pieder oriģināls vārds: “uzņemt atšķirības”. Svētais tēvs piebilda, ka caur dialogu, atvērtību un sapratni atšķirības var pārveidoties par vienotības tiltu starp Eiropas Austrumiem un Rietumiem. Tas var būt par nobriedušas vēstures augli, ko tauta var dāvāt starptautiskajai kopienai un jo īpaši Eiropas Savienībai.
Francisks atzīmēja arī, ka lietuvieši “uz savas ādas” ir izjutuši, ko nozīmē centieni uzspiest vienīgo modeli, kas anulē atšķirīgo, lai dažu cilvēku privilēģijas celtu augstāk par visu pārējo cilvēku cieņu. Pāvests norādīja, ka visi konflikti, kas rodas, var tikt atrisināti ar konkrētu uzmanību pret cilvēkiem, jo īpaši visvājākajiem. Šai ziņā, smelties spēkus no pagātnes, nozīmē īpašu uzmanību veltīt jauniešiem, kas ir ne tikai nācijas nākotne, bet arī tagadne, ja vien viņi paliek vienoti ar savas tautas saknēm. Tauta, kurā savai izaugsmei un darbam telpu rod jaunieši, palīdzēs tiem justies par sociālā un kopienas audekla darinātājiem. Tas, savukārt, visiem ļaus pacelt cerības pilnu skatienu pretim nākotnei. Pāvests novēlēja, lai Lietuva, par kādu viņi sapņo, nemitīgi cenšas veicināt politiku, kas iedrošina aktīvu jauniešu līdzdalību sabiedrības dzīvē. Tā, bez šaubām, būs cerības sēkla, jo vedīs pie dinamisma, kurā šīs tautas “dvēsele” turpinās vairot viesmīlību: vismīlību pret svešinieku, viesmīlību pret jauniešiem, pret veciem ļaudīm, pret nabadzīgajiem, un galu galā, viesmīlību pret nākotni.
Uzrunājot Lietuvas Valsts prezidenti, pāvests apliecināja, ka tāpat, kā līdz šim, viņas vadītā valsts var paļauties uz Katoliskās Baznīcas darbu, lai šī zeme piepildītu savu aicinājumu būt par tiltu starp kopību un cerību.
