Pāvests apstiprina izmaiņas Katoliskās Baznīcas katehismā par nāvessodu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvests Francisks ir apstiprinājis Ticības Mācības kongregācijas ieviestās izmaiņas minētā katehisma 2267. pantā. Tajā lasām, ka "nāvessoda izmantošana no leģitīmās varas puses, pēc taisnīgas tiesas, ilgi tikusi uzskatīta par pienācīgu atbildi uz zināmu noziegumu smagumu un par kaut arī ārkārtēju, tomēr pieņemamu līdzekli kopējā labuma aizsardzībai. Tomēr šodien arvien vairāk tiek atskārsts, ka personas cieņa netiek pazaudēta pat pēc ļoti smagu noziegumu pastrādāšanas (…)".
Atgādināsim, ka katoļu Baznīcas nostāja nāvessoda jautājumā līdz šim tiešā un netiešā veidā tiek pausta vairākos Maģistērija dokumentos. Par minēto problēmu Svēto Rakstu un Tradīcijas gaismā tiek runāts Katoliskās Baznīcas katehismā (2266-2267), Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes (24), Jāņa Pāvila II enciklikā Dzīvības evaņģēlijs (27, 56), Baznīcas sociālās mācības kompendijā (405), Franciska apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium (53, 55), kā arī dažādās pāvestu, tai skaitā, Benedikta XVI uzrunās.
Pat ja 1992. gadā izdotajā katehismā bija teikts, ka "…ir pieļaujama nāvessoda piespriešana, ja tas ir vienīgais iespējamais ceļš, kā sekmīgi nosargāt cilvēku dzīvības no netaisnīga agresora", tomēr vienlaikus turpat tika arī norādīts, ka "ja ir iespējams aizsargāt no agresora cilvēka dzīvības un drošību bez asins izliešanas, tad amatpersonām jālieto šādi līdzekļi, jo tie labāk atbilst konkrētajiem kopējā labuma apstākļiem un ir piemērotāki cilvēka cieņai". Savukārt nākošajā rindkopā tika atzīts: "Patiesībā mūsdienās valstij ir līdzekļi sekmīgai noziedzības apkarošanai, lai noziedznieku padarītu nekaitīgu, neatņemot viņam pavisam iespēju atgriezties; tādēļ gadījumi, kad ir absolūti nepieciešams, lai vainīgajam piemērotu nāves sodu ir ļoti reti sastopami, vai arī tādu patiesībā nav nemaz" (2267).
Katehisma šī paša panta jaunajā versijā arī tiek norādīts, ka tagad ir efektīvas iespējas gan nodrošināt pilsoņu aizsardzību, gan arī neatņemt noziedzniekam iespēju atgriezties. "Tāpēc Baznīca Evaņģēlija gaismā māca, ka 'nāvessods ir nepieņemams, jo tas ir uzbrukums personas neaizskaramībai un cieņai' un apņēmīgi iestājas par to, lai tas tiktu atcelts visā pasaulē", lasām izmainītajā 2267. pantā.
Ticības Mācības kongregācijas prefekts, kard. Ladaria šajā sakarā norāda, ka jaunais formulējums ir Baznīcas doktrīnas īstas attīstības zīme un nav pretrunā ar to, ko Maģistērijs mācīja līdz šim.
Lai labāk izprastu pāvesta Franciska nostāju, ir vērts atskatīties uz viņa vēstuli Starptautiskajai komisijai pret nāvessodu, kas tika publicēta 2015. gada 20. martā. Tajā viņš vispirms atgādina, ka Baznīca iestājas cilvēka dzīvības labā, sākot ar ieņemšanas brīdi līdz dabiskai nāvei, un aizstāv personas cieņu, jo cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla (sal. Rad 1, 26). Cilvēka dzīvība ir svēta, jo kopš paša tās aizsākuma tā ir Dieva Radītāja darbības rezultāts (sal. KBK 2258), un cilvēks ir vienīgā radība, ko Dievs mīl viņa paša dēļ (sal. GS 24). Svētais Jānis Pāvils II raksta: „Dzīvība, sevišķi cilvēka dzīvība, pieder vienīgi Dievam. Līdz ar to, tas, kurš aizskar cilvēka dzīvību, zināmā mērā aizskar pašu Dievu” (EV 9). Šajā kontekstā Francisks norāda, ka valstu varas atsevišķos gadījumos tomēr nogalina. Tas notiek, piemērojot nāves sodu, sūtot savus pilsoņus karot, izpildot ārpustiesas vai masveida eksekūcijas, vai arī ar nolaidību, tas ir, nenodrošinot saviem iedzīvotājiem dzīvības uzturēšanai nepieciešamos līdzekļus. „Tāpat kā bauslis ‘tev nebūs nokaut’ noliek skaidras robežas, lai nodrošinātu cilvēka dzīvības vērtību, mums šodien jāpasaka ‘nē’ izslēgšanas un nevienlīdzības ekonomikai. Šī ekonomika nokauj”, raksta pāvests Francisks savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium (53).
Pievēršoties tieši nāvessoda jautājumam, minētajā vēstulē Francisks uzsver, ka, lai cik smagu noziegumu noziedznieks būtu arī pastrādājis, šodien nāves sods ir nepieņemams. Tā ir cilvēka dzīvības un cieņas aizskaršana, kas ir pretrunā ar Dieva plānu attiecībā uz cilvēku un sabiedrību un Viņa žēlsirdīgo taisnīgumu. Nāvessods nepalīdz upuriem, bet dzīvina atriebības jūtas. Tiesiskai valstij tā ir sakāve, jo liek nogalināt taisnības vārdā. Savā laikā Dostojevskis rakstīja, ka slepkavas nogalināšana ir nesalīdzināmi lielāks noziegums nekā pats noziegums. Pāvests piebilst, ka nogalinot otru cilvēku, nekad nepanāksim taisnīgumu.
Bez tam, nāvessods zaudē savu leģitimitāti arī tāpēc, ka pastāv nepilnības tiesu sistēmā un var kļūdīties, mēģinot noskaidrot, kurš ir vainīgais. Piemērojot šo augstāko soda mēru, noziedzniekam tiek atņemta iespēja novērst vai labot zaudējumu, iekšēji atgriezties, rast izlīgšanu, nožēlot un gandarīt, un tādējādi piedzīvot Dieva žēlsirdīgo un pestīšanu nesošo mīlestību. Francisks atzīst, ka nāvessodu bieži izmanto totalitārie režīmi un fanātiskie grupējumi, lai atbrīvotos no politiskajiem disidentiem, minoritātēm un visiem, kurus uzskata par sev „bīstamiem subjektiem”. Pat ja vēstures gaitā ir mēģināts meklēt tādus nāves mehānismus, kas mazinātu notiesāto ciešanas un agoniju, tomēr nav neviena humāna otras personas nogalināšanas veida – uzsver pāvests.
Pāvesta Franciska apstiprinātās Katoliskās Baznīcas katehisma 2267. panta izmaiņas stājās spēkā 2018. gada 1. augustā.
