Lai mīlētu, mums ir jābūt brīviem no elkiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Baušļu tematam veltītā katehēžu cikla ietvarā pāvests pievērsās elkdievības problēmai. Tā bija ne tikai pagātnes, bet ir arī šodienas lielā problēma. Mēs vienmēr uz kaut ko koncentrējas. Mūsdienu pasaule mums piedāvā veselu "tirdzniecības centru" ar elkiem. Francisks skaidroja, kas ir elkdievība, kā tā izpaužas mūsu konkrētajā dzīvē un kā tā attīstās.
Elkdievība neattiecas vienīgi uz pagānisma viltus kultiem. Tā ir kā pastāvīgs kārdinājums ticībai. Pāvests skaidroja, ka elkdievība ir tad, kad dievišķojam jebko, kas nav Dievs. No tās nav pasargāti ne ticīgie, ne ateisti. Mēs, kristieši, varam uzdot sev jautājumu: Kas, īstenībā, ir mans Dievs? Vai tas ir Trīsvienīgais Dievs, kurš ir Mīlestība, vai varbūt tas, kā es Viņu iztēlojos? Varbūt mans dievs ir mani personīgie panākumi, pēc kuriem dzenos, piemēram, pat Baznīcā?
Elks ir tas, kam es savā ikdienas dzīvē ierādu centrālo vietu un kam pakārtoju savas domas un darbus. Elki var būt lietas, iztēles priekšmeti, plāni, dažādas idejas. Vārds "elks" grieķu valodā ir atvasināts no darbības vārda "redzēt". Tātad, tas ir saistīts ar "vīziju", kas tiecas pārvērsties par apsēstību.
Elks ir sevis projecēšana uz dažādām lietām un plāniem. Šo dinamiku izmanto, piemēram, reklāmās. Es redzu nevis lietu kā tādu, bet to vai citu automašīnu, viedtālruni vai kādu lomu uztveru kā līdzekli, ar kura palīdzību es varētu sevi īstenot un atbildēt savām būtiskajām vajadzībām. Tad es pēc tā tiecos, runāju par to un domāju. Doma iegūt to vai citu lietu, īstenot kādu plānu vai sasniegt noteiktu stāvokli man liekas kā brīnišķīgs ceļš uz laimi, kā tornis, kas ļautu aizsniegt debesis. Līdz ar to, es daru visu, lai sasniegtu šo mērķi.
Runājot par elkdievības attīstību, pāvests norādīja, ka aiz pirmā posma, proti, idejas un koncentrēšanās uz šo ideju, ierindojas kults, rituāli, upurēšana. Elki prasa upurus un pielūgsmi. Elkiem tiek upurēti pat cilvēki. Tas notika senatnē un tas notiek arī mūsdienās. Karjeras dēļ mēs upurējam bērnus, piemēram, atstājot novārtā rūpes par viņiem vai, vienkārši, viņus nedzemdējot. Francisks atgādināja, ka arī skaistums prasa upurus. Daža laba persona, sieviete stundām ilgi pavada pie spoguļa… Viņš piebilda, ka kosmētikas lietošana nav nekas slikts, bet tā dēļ nav jāpārvēršas par dievieti. Pretējā gadījumā, arī skaistumkopšana kļūst par elku. Upurus prasa arī slava un nauda. Slavas un naudas dēļ cilvēki upurē savu nevainību un autentiskumu. Elki prasa asinis. Nauda nolaupa dzīvību un baudas noved pie vientulības – uzsvēra pāvests. Viņš minēja arī ekonomiskās struktūras, kas savas peļņas dēļ nerēķinās ar cilvēkiem. Pietiek padomāt par to, cik daudz cilvēku šodien tiek atlaisti no darba. Tas notiek tāpēc, ka uzņēmējs izdomā iegūt sev lielāku peļņu. Šodien mēs dzīvojam liekulīgi, darot un runājot to, ko citi no mums sagaida. Tādā veidā tiek iznīcināta dzīve, ģimenes, jaunieši.
Beigās nonākam pie trešā – vistraģiskākā posma, proti, verdzības. Elki mūs paverdzina – atgādināja Svētais tēvs. Tie sola laimi, bet to nedod. Solītās dzīvības vietā tie to atņem. Vienīgi Dievs no mums neprasa dzīvību, bet pats to mums dāvā. Īstais Dievs mums nedod mūsu panākumu projekciju, bet māca mūs mīlēt. Īstais Dievs neprasa, lai mēs saliktu upurī savus dēlus, Viņš pats mums dod savu Dēlu. Īstais Dievs mūs māca, kā izdzīvot konkrēto ikdienas dzīves mirkli, neraugoties uz nākotni ar ilūzijām.
Noslēgumā pāvests mudināja padomāt, cik man ir elku un kāds ir mans iecienītākais elks. Tas ir svarīgi, jo savu elku atzīšana jau ir žēlastības sākums. Atzīstot savus elkus, mēs varam nostāties uz mīlestības ceļa. Mīlestība nav savienojama ar elkdievību. Ja mēs kaut kam piesaistāmies, mēs kļūstam akli un nespējīgi mīlēt. Tādā veidā varam noliegt pat vistuvākos cilvēkus – tēvu, māti, bērnus, sievu, līgavu utt. Lai mēs spētu mīlēt, mums ir jābūt brīviem no visiem elkiem – uzsvēra pāvests.
