Beta versija

Cerca

Vatican News
Svētais tēvs vizītes Čīlē laikā Svētais tēvs vizītes Čīlē laikā  (AFP or licensors)

Aicinājums Dieva tautai: nožēlot grēkus, gavēt un lūgties!

“Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz,” ar šo izvilkumu no apustuļa Pāvila vēstules korintiešiem sākas arī pāvesta vēstule Dieva tautai. Svētais tēvs atzīst, ka šie vārdi spēcīgi atbalstojas viņa sirdī, jo atkal ir konstatēts, ka ir cietuši daudzi mazgadīgie. Viņi ir kļuvuši par seksuālās varmācības un varas upuriem, jo ir krituši cilvēku ar netīru sirdsapziņu nagos, un to skaitā, diemžēl, ir daudz klēra locekļu un konsakrēto personu.

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Tas ir noziegums, kas uzplēš dziļas rētas, rada sāpes un nespēku –  upuros jo īpaši, bet tai pašā laikā arī viņu ģimenes locekļos un visā kopienā, gan ticīgajos, gan neticīgajos,” raksta pāvests. Viņš atzīmē, ka raugoties pagātnē, nekad nepietiks ar piedošanas lūgumiem un to, kas tiek darīts, lai mazinātu ļaunumu. Savukārt, raugoties nākotnē, nekad nebūs par maz tā, kas ir jādara, lai attīstītu kultūru, kurā tiek darīts viss, lai šādas situācijas ne tikai neatkārtotos, bet lai par tām nekad netiktu noklusēts. Upuru un viņu ģimenes locekļu ciešanas ir arī mūsu ciešanas, tāpēc ir jāpiemēro lielāki spēki, lai nodrošinātu bērnu un  pieaugušo aizsardzību vieglākas ievainojamības situācijās.

Pavisam nesen ir publicēts ziņojums, kurā tiek aprakstīta vismaz tūkstoš cilvēku, kas ir kļuvuši par seksuālajiem upuriem, pieredze. Viņi ir cietuši no priesteriem ar netīru sirdsapziņu. Ziņojumā apkopotie gadījumi attiecas uz veselus 70 gadus ilgu laika posmu. Lai arī lielākā daļa ir notikusi pagātnē, tomēr, laikam aizritot, ir iepazītas daudzu upuru sāpes un konstatēts, ka brūces nekad nepazūd. Pāvests norāda, ka šīs brūces uzliek pienākumu no visa spēka nosodīt šos briesmu darbus un koncentrēt pūliņus, lai šo nāves kultūru izskaustu. “Šo upuru sāpes kliedz uz debesīm, tās skar dvēseli,” raksta Francisks, vienlaikus atzīstot, ka ilgu laiku tās ir ignorētas, apslēptas un tām ir likts klusēt. Taču šis kliedziens ir izrādījies daudz spēcīgāks par visiem centieniem, kas pielikti, lai tās noklusētu, vai mēģinātu atrisināt, pieņemot lēmumus, kas vēl vairāk ir pastiprinājuši noziedzības smagumu un likuši iekrist līdzatbildībā par to.

“Ir kauns apzināties, ka mūsu dzīves stils ir bijis pretrunā ar to, ko izrunājam ar saviem vārdiem,” raksta Francisks. “Kā ekleziālā kopiena ar kaunu un nožēlu atzīstam, ka neesam pratuši atrasties tur, kur mums vajadzēja atrasties, ka neesam rīkojušies laicīgi, uzzinot par paveikto noziegumu lielumu un smagumu, kas uzgūlās uz daudzu cilvēku dzīvi. Esam atstājuši novārtā vismazākos,” turpina pāvests.

Francisks vēstulē izmanto sava priekšgājēja Benedikta XVI teikto 2005. gada Lielās Piektdienas Krustaceļā: “Cik daudz nešķīstības ir Baznīcā, un tieši starp tiem, kuriem kā priesteriem vajadzētu piederēt Kristum! Cik daudz augstprātības, pašpietiekamības. Mācekļu nodevība, necienīga Viņa Miesas un Asiņu pieņemšana bez šaubām izraisa vislielākās sāpes –tās, kuras caurdur sirdi!”

Pāvests Francisks norāda, ka šo notikumu plašums prasa rīkoties globālā un kopienas līmenī. Lai arī katrā atgriešanās ceļā ir svarīgi apzināties notikušo, ar to vien nepietiek. Kā Dieva tauta esam aicināti uzņemties miesā un dvēselē ievainoto brāļu sāpes. Svētais tēvs pamudina, lai solidaritāte savā visdziļākajā un visprasīgākajā nozīmē kļūst par veidu, kādā veidojam vēsturi tagad un turpmāk. Tai ir jābūt videi, kurā konfliktu un jo īpaši vardarbības upuri varētu rast pretim pastieptu roku, kas to pasargā un izglābj no ciešanām.

Pāvests piebilst, ka šāda solidaritāte prasa, lai gaismā tiktu celts viss, kas var pakļaut briesmām jebkura cilvēka integritāti. Šī solidaritāte prasa cīnīties pret jebkādu korupcijas veidu, jo īpaši garīgo korupciju, jo tas nav nekas cits ka ērts aklums, kad galu galā viss šķiet atļauts: krāpšanās, apmelošana, egoisms un daudzas citas autoreferencialitātes formas, jo arī Sātans slēpjas zem gaismas eņģeļa maskas.  

Francisks apzinās, ka dažādās pasaules malās tiek strādāts, lai pasargātu bērnus un viņu integritāti, kā arī pieaugušos, kuri paši nespēj aizstāvēties, lai īstenotu un izplatītu “nulles toleranci”. Svētais tēvs nožēlo, ka pārāk vēlu ir piemērota šāda rīcība un sankcijas, tai pašā laikā paužot cerību, ka šie mēri palīdzēs garantēt lielāku aizsardzības kultūru tagad un nākotnē.

Līdz ar šiem pūliņiem ir nepieciešams, lai katrs kristītais jūtas iesaistīts ekleziālajos un sociālajos pārviedojumos, kuri tik ļoti ir nepieciešami. Šādi pārveidojumi prasa personīgo un visas kopienas atgriešanos, un liek raudzīties tai pašā virzienā, kurā raugās Kungs. Tāpēc noderīgas būs lūgšanas un grēku nožēla. Francisks aicina visu Dieva tautu nožēlot grēkus un gavēt, kā to prasa Kungs, kurš atmodina mūsos sirdsapziņu, solidaritāti un liek izplatīt pasargāšanas kultūru, nekad nepieļaujot nevienu vardarbības formu.

Pāvests norāda, ka Baznīcai nav iespējams atgriezties, ja šai procesā nepiedalās visi Dieva tautas locekļi. “Ikreiz, kad ir bijuši centieni noklusēt, atstāt bez uzmanības, reducēt līdz nelielām elitārām grupām Dieva tautu, ir celtas kopienas, programmas, veikta teoloģiskā izvēle, “garīgums” un struktūras bez saknēm, bez atmiņas, bez sejas, bez miesas, un galu galu bez dzīvības,” raksta Francisks. Tas liek anomālā veidā izprast Baznīcas autoritāti. Tas ir pierādījies arī daudzās no tām kopienām, kurās ir notikusi seksuāla rakstura varmācība, varas un sirdsapziņas pārkāpumi. Tai skaitā ir klerikālisms, kam priekšroku ir devuši gan priesteri, gan laji. “Klerikālisms,” raksta pāvests, “sagraiza Baznīcas miesu, kurā ieperinās un tiek īstenots ļaunums, ko šodien nosodām.” “Teikt nē vardarbībai, nozīmē teikt nē jebkādai klerikālisma formai,” uzsvērts tekstā.

Pāvests atgādina, ka neviens nespēj izglābt sevi pats. Cilvēku kopienā tiek dibinātas attiecības starp personām. Dievs ir gribējis ienākt veselas tautas dinamikā. Tāpēc vienīgais veids, kādā atbildēt uz ļaunumu, ir atzīt mūsu katra grēkus un pagātnes kļūdas. Bez aktīvas visu Baznīcas locekļu līdzdalības nebūs iespējams izskaust vardarbības kultūru no mūsu kopienām un veikt veselīgus un efektīvus pārveidojumus. Tāpēc grēku nožēlas, gavēņa un lūgšanas dimensija mums, kā Dieva tautai palīdzēs nomesties ceļos Dieva un mūsu ievainoto brāļu priekšā kā grēciniekiem, kas prasa piedošanu, kā arī kauna un atgriešanās žēlastību, un izstrādāt dinamikas, kas ir saskaņā ar Evaņģēliju.

Pāvests aicina lūgt piedošanu par saviem un citu Baznīcas locekļu grēkiem. “Lai gavēnis un lūgšana atver mūsu ausis pret bērnu, jauniešu un nespējīgo klusajām sāpēm,” vēl Francisks. Viņš atgādina, ka gavēnis liek just izsalkumu pēc taisnības un liek staigāt patiesības ceļus. Tas liek strādāt kopā ar visiem labas gribas cilvēkiem un sabiedrību kopumā, cīnoties pret jebkādu seksuālās varmācības, varas un sirdsapziņas pārkāpumu formu.

Pāvests lūdz, lai Svētais Gars dod atgriešanās un iekšējās šķīstīšanās žēlastību, lai vardarbīgo noziegumu priekšā varētu veikt grēku nožēlu un apņemtos drosmīgi pret tiem cīnīties. Svētā tēva vēstule Dieva tautai izdota 2018. gada 20. augustā.

20 augusts 2018, 18:42