Divi pestīšanas saņemšanas nosacījumi

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" Francisks komentēja parastā liturģiskā laika 13. svētdienai veltīto Evaņģēlija fragmentu par Jaira meitiņas un ar asins tecēšanu slimās sievietes izdziedināšanu. Viņš norādīja, ka abi stāsti ir par vienu tēmu – ticību. Tie atklāj, ka Jēzus ir "dzīvības avots". Viņš atdzīvina katru, kurš Viņam pilnībā uzticas un uz Viņu paļaujas. Ne Jairs, ne minētā sieviete nav Jēzus mācekļi. Tomēr tie tiek izklausīti, pateicoties ticībai. Līdz ar to, var apgalvot, ka katram ir pieeja Jēzus sirdij.

Neviens nedrīkst justies lieks, neviens nedrīkst uzskatīt sevi par traucēkli, neviens nedrīkst domāt, ka viņam nebūtu tiesību. Vai es jūtu, ka man ir vajadzīga dziedināšana? Tas var būt kāds ievainojums, grēks, kāda problēma, ko ar saviem spēkiem nespēju atrisināt. Ja apzinos, ka man ir vajadzīga palīdzība un dziedināšana, tad esmu aicināts atbildēt uz otru jautājumu: Vai es ticu uz Jēzu?

Pāvests paskaidroja, ka Jēzus pats sameklē minēto sievieti ļaužu pūlī, kas nozīmē, ka viņa vairs nav anonīms radījums, un atbrīvo viņu no bailēm dzīvot un uzdrīkstēties. Viņš to panāk ar mīlestības pilnu skatienu un savu vārdu. Francisks norādīja, ka arī mums ir jāiemācās šādi raudzīties uz otru cilvēku un atrast vārdus, pateicoties kuriem otrs pieceltos un atgūtu vēlmi dzīvot.

Noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka mums nevajadzētu baidīties no fiziskās nāves. Ja dzīvojam ar Jēzu, tad šī nāve ir kā iemigšana. Tāpēc nav iemesla raizēties un krist mazdūšībā. Taču mums vajadzētu bīties no kādas citas nāves – viņš uzsvēra. Runa ir par sirds nocietināšanos ļaunumā. Tomēr tai pat laikā vajadzētu paturēt prātā, ka pat grēkam nekad nepieder pēdējais vārds, jo Jēzus mums plaši atvēra Tēva žēlsirdības durvis. Pat ja mēs pakrītam, Viņš savā maigajā un reizē stiprajā balsī nemitējas mūs uzrunāt: "Es tev saku: Celies!" "Lūgsim, lai Dievmāte pavada mūs ticības un konkrētas tuvākmīlestības ceļā", mudināja Francisks.