Sabiedrība, kas nebalstīsies uz darbu, pakļaus sevi atrofijai

Inese Šteinerte - Vatikāns

 “Tikai tad, kad cilvēkā kā garīga degviela degs mīlestība uz brāļiem, tad viņa liecība būs patiešām efektīva un spējīga caur tuvākmīlestību aizdedzināt visu mūsu pasauli,” teica Svētais tēvs. Viņš norādīja, ka apkārtējo cilvēku vājums un ciešanas nedrīkst mūs atstāt vienaldzīgus. Ir vienmēr jāsteidzas palīgā, lai viņiem atgrieztu pazaudēto cerību, kas ir nepieciešama, lai dzīvotu. Cerību pāvests sauc par pirmajām cilvēku tiesībām. Šodien daudziem cilvēkiem cerība ir apdzēsta. Uzrunājot darba pasaules ļaudis, pāvests sacīja:

“Cerība uz labāku nākotni vienmēr nāk caur savām aktivitātēm un uzņēmējgaru, tātad, caur savu darbu, nevis tikai caur materiālajiem līdzekļiem, kas mums pieder. Nedz ekonomiskā drošība, nedz arī kāda palīdzības forma nespēj nodrošināt dzīves pilnību un personīgo īstenošanos. Nav iespējams būt laimīgiem bez iespējas sniegt savu ieguldījumu, vai tas būt liels, vai mazs, kopējā labuma celtniecībā. Katrs cilvēks var dot savu devumu, un tas viņam ir jādod, lai viņš nejustos pasīvs, vai sabiedrības dzīvei nepiederošs.”

Pāvests atgādināja, ka šodien daudzi cilvēki joprojām paliek izslēgti no ekonomiskā progresa. Daudzi brāļi cieš, jo ir vardarbības, karu, vai vides degradācijas samīti. Cik daudzi ir saistīti ar marģinalizācijas saitēm un neredz savas nākotnes, un tātad, cerības iespējas.

Svētais tēvs norādīja, ka sabiedrība, kas nebalstās uz darbu, pati sevi pakļaus atrofijai un vairos nevienlīdzību. Savukārt, sabiedrība, kas centīsies izmantot katras sievietes un katra vīrieša potenciālu, pāvesta vārdiem runājot, “varēs elpot ar pilnu krūti”, “smeļoties no neizsmeļama kapitāla, katram ļaujot būt par sava likteņa kalēju saskaņā ar Dieva plānu”.

Pāvests atgādināja arī par Itālijas dabas, mākslas un kultūras  mantojumu, un aicināja veicināt rūpes par šo skaisto zemi.