Cerca

Vatican News
Neraugoties uz cilvēces progresu, miljoniem pasaules iedzīvotāju dzīvo trūkumā Neraugoties uz cilvēces progresu, miljoniem pasaules iedzīvotāju dzīvo trūkumā  (ANSA)

Publicēts pāvesta vēstījums II Pasaules Nabadzīgo dienai

“Nabadzību rada grēki, kas izraisa dramatiskas sekas,” raksta pāvests vēstījumā Pasaules II Nabadzīgo dienai. Ar apustulisko vēstuli “Misericordia et misera” Francisks to ieviesa noslēdzoties Žēlsirdības jubilejai. Viņš noteica, ka šī diena tiks atzīmēta Parastā liturģiskā laika XXXIII svētdienā, kas šogad iekrīt 18. novembrī.

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Vēstījumam šoreiz ir izraudzīts temats “Šis nabadzīgais sauc un Kungs viņu uzklausa”. Svētais tēvs vēlas, lai nabadzīgie nedomā, ka viņu sauciens pazūd nebūtībā, ka to neviens nesadzird.

Vēstījumā pāvests atzīmē, ka “sadarbība ar citām realitātēm, kas vadās ne pēc ticības, bet pēc cilvēciskas solidaritātes, bieži vien paver iespēju palīdzēt, ko nespētu mēs vieni vien. Apziņa par to, ka milzīgajā nabadzības pasaulē arī mūsu palīdzība ir ierobežota, vāja un nepietiekama, liek mums sniegties pēc citu izpalīdzīgas rokas, lai pateicoties savstarpējai sadarbībai, varētu efektīvi sasniegt mērķi.” Francisks aicina ticīgos atzinīgi novērtēt citas palīdzības un solidaritātes formas, kurām ir līdzīgi mērķi ar mūsējiem. “Dialogs starp dažādām pieredzēm un pazemīga gatavība sadarboties, neiedomājoties sevi par noteicējiem, ir atbilstoša un pilnīgi evaņģēliska atbilde, ko spējam īstenot,” raksta Francisks.

Vēstījumā teikts, ka nabadzību neviens nemeklē, bet to rada egoisms, augstprātība, alkatība un netaisnība. Šie ļaunumi ir tikpat seni kā cilvēks, bet tie vienmēr ir grēki, kas atbalsojas uz daudziem nevainīgajiem, nesot dramatiskas sociālās sekas. Ne velti pāvests atgādina, ka mūsdienās pastāv zināmas “bailes” no nabadzīgajiem, kuri tiek uzskatīti arī par nedrošības, nestabilitātes, dezorientācijas  nesējiem un tāpēc ir vēlēšanās viņus atgrūst un turēt tālu no sevis.

Svētais tēvs apliecina, ka Kungs uzklausa nabadzīgos, tos, kuriem tiek bradāta cieņa, un, neraugoties uz to, viņiem piemīt spēks pacelt skatienu uz augšu, lai saņemtu gaismu un mierinājumu. Viņš uzklausa tos, kuri tiek vajāti nepatiesas “taisnības” vārdā, kurus apspiež politika, kas nav šī vārda cienīga un kuriem ir jāsaskaras ar vardarbību. Tāpat kā svētais Pāvils, pāvests runā par “evaņģēlisko attieksmi” pret visvājākajiem un trūcīgākajiem kristīgās kopienas locekļiem, jo īpaši ievērojot izmaiņas, kas ved pie apdraudētības, tādas, kā izdzīvošanai nepieciešamo pamatlīdzekļu trūkums, marģinalizācija tad, kad cilvēks vairs neatrodas darba spēju augstumos, dažādas sociālās paverdzinātības formas, neraugoties uz cilvēces progresu.

Svētais tēvs aicina neieslīgt nedz panicināšanas, nedz arī nožēlas jūtās, sastopoties ar trūcīgajiem, bet gan, viņus “godināt”, “dot priekšroku”, jo tie, Franciska vārdiem runājot, ir “Jēzus dzīvā klātbūtne mūsu vidū”. Pāvests norāda, ka tieši no attieksmes pret nabadzīgajiem varam saprast, cik tāls ir mūsu dzīvesveids no pasaulīgā dzīvesveida, kas cildina, seko un atdarina tos, kam pieder vara un bagātības, bet, kas atstumj nabadzīgos un uzskata tos par “atkritumiem un kaunu”.

Francisks raksta, ka bieži vien tieši nabadzīgie ir tie, kas met izaicinājumu mūsu vienaldzībai. Vienaldzība izriet no tādas dzīves uztveres, kas ir saistīta vienīgi ar tagadni. Nabadzīgā sauciens ir arī cerības sauciens, kurā ietverta pārliecība par to, ka viņš tiks atbrīvots. Cerība, kas ir salikta Dievā neatstāj to, kas Viņam uzticas.

Vēstījumā teikts arī, ka piešķirot bagātībām patieso jēgu, cilvēks  pieaug savā cilvēcībā un kļūst spējīgs dalīties ar citiem. Svētais tēvs aicina visus justies par “parādniekiem” nabadzīgo priekšā, jo “sniedzot roku viens otram, varam apzināties, ka ir notikusi pestījošā tikšanās, kas palīdz uzturēt ticību, padara darbīgu tuvākmīlestību un dzīvina cerību, ka ejam pretim Kungam, kurš nāk.

14 jūnijs 2018, 15:36