Pāvests Mises laikā Ženēvā: Dievs priecājas, kad mēs viens otru mīlam un piedodam
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Intensīvās vienas dienas vizītes Šveicē ietvarā pāvests tikās ne tikai ar Pasaules Baznīcu padomes locekļiem, bet arī ar Ženēvas un tās apkārtnes katoļticīgajiem. Viņa homīlijas atslēgas vārdi bija "Tēvs", "maize" un "piedošana". Šie trīs vārdi, ko piedāvā šodienas Evaņģēlija lasījums, ieved mūs pašā ticības sirdī – teica Romas bīskaps.
Tēvs
Ar vārdu "Tēvs" iesākam lūgšanu. Šo pirmo vārdu nedrīkstam aizmirst, jo tā ir Dieva sirds durvju atslēga. Mēs lūdzamies "kristīgā valodā" tikai tad, kad sakām "Tēvs". Mēs uzrunājam nevis kaut kādu vispārēju Dievu, bet Dievu, kurš ir tētis. Dievs ir visa labuma avots un mūsu dzīves jēga – uzsvēra Francisks.
Pāvests norādīja, ka "Tēvs mūsu" ir Baznīcas lūgšana. Katru reizi, kad, iesākot dienu vai kādu svarīgu darbu, apzīmējam sevi ar krusta zīmi, katru reizi, kad sakām "Tēvs mūsu", mēs atgriežamies pie savām saknēm. Tas ir ļoti vajadzīgs mūsdienu sabiedrībai, jo tur, kur ir Tēvs, neviens nevar tikt atstumts, un bailēm, nedrošībai un vienaldzībai vairs nav vietas. Tā kā mēs esam viena Tēva bērni, mums pienākas citam par citu rūpēties – par vēl nedzimušo bērnu un par sirmgalvi, kurš vairs nerunā, par paziņu, kuram nespējam piedot, un par nabagu, kurš tiek atstumts un panicināts. Tēvs pieprasa, lai mēs mīlam viens otru ar dēlu un meitu sirdi.
Maize
Turpinot homīliju, pāvests atgādināja, ka Jēzus mums liek katru dienu lūgt maizi no Tēva. Pietiks, ja lūgsim tikai maizi, tas ir, to, kas ir pats būtiskākais, lai mēs varētu dzīvot. Šodien daudziem, diemžēl, pietrūkst maizes. Šai sakarā Francisks brīdināja:
Lūgt ikdienai nepieciešamo maizi reizē nozīmē teikt: "Tēvs, palīdzi man dzīvot vienkāršāk". Svētais tēvs atzina, ka mūsu dzīve ir kļuvusi pārāk sarežģīta.
Pāvests norādīja, ka šīs steigas dēļ mēs kļūstam vājāki un ievainojamāki, un mūsu sirds pildās ar nemieru. Tāpēc neatliek nekas cits kā izvēlēties dzīvot pieticīgāk, atsakoties no daudzām lietām, kas aizpilda dzīvi, bet iztukšo sirdi. Francisks norādīja uz klusumu un lūgšanu kā uz patiesi cilvēciskas dzīves ieraugu. Viņš mudināja lietu vietā izvēlēties personas un veidot nevis virtuālās, bet dzīvas savstarpējās attiecības, un novērtēt un mīlēt tos, kuri dzīvo mums līdzās. Svētais tēvs aicināja neaizmirst arī to, ka mūsu "ikdienas Maize" ir pats Jēzus, jo "bez Viņa mēs neko nespējam" (Jņ 15, 5). Viņš ir nevis piedeva, bet pamatēdiens, kas ir nepieciešams, lai mēs varētu dzīvot laimīgi.
Piedošana
Pāvests atzina, ka piedot nav viegli. Mūsu sirdī vienmēr saglabājas kaut kāds neliels rūgtums, un tad, kad mūs izprovocē tas, kuram jau reiz piedevām, tad šis rūgtums atgriežas ar vēl lielāku spēku. Taču Kungs pretendē uz mūsu piedošanu kā dāvanu. "Tēvs mūsu" lūgšanu varam sintētiskā veidā aprakstīt vienīgi ar šiem paša Jēzus vārdiem: "Ja jūs piedosiet cilvēkiem viņu vainas, arī Debesu Tēvs piedos jums jūsu grēkus. Bet ja jūs nepiedosiet cilvēkiem, jūsu Tēvs nepiedos jums jūsu grēkus" (Mt 6, 14-15). Dievs atbrīvo mūsu sirdi no katra grēka, Viņš mums piedod visu, bet prasa no mums vienu lietu – lai arī mēs nepagurtu piedot saviem brāļiem un māsām. Ja mums ir grūti kādam piedot, tad jālūdz, lai Dievs dod spēku to izdarīt.
Francisks atgādināja, ka piedošana atjauno un panāk, ka notiek brīnumi. Par to liecina, piemēram, apustuļa Pētera un Pāvila dzīve. Tad, kas es, saņēmis piedošanu no Tēva, mīlu savus brāļus, es atdzimstu un kļūstu par jaunu radību.
Piedošana un vienam otra atzīšana par brāļiem pēc tik ilgiem strīdu un plēšanās laikiem mums ļoti nāk par labu – atzina pāvests. Viņš uzsvēra, ka Debesu Tēvs ir laimīgs, kad mēs viens otru mīlam un no visas sirds cits citam piedodam. Tad Viņš mums dod savu Garu.
Svētais tēvs aicināja lūgt, lai mūsu sirds nebūtu nocietināta, lai mēs visu laiku nepretendētu visu tikai no citiem, bet paši spertu pirmo soli, lūdzoties, brālīgi izejot otram pretī un apliecinot savu mīlestību ar konkrētiem darbiem. Tādā veidā mēs kļūsim aizvien līdzīgāki Tēvam, kurš izlies pār mums savu vienotības Garu.