"Neokatehumenālais ceļš" svin 50 gadu jubileju kopā ar pāvestu

Inese Šteinerte - Vatikāns

Francisks atgādināja, ka Svētais Gars 50. dienā nolaidās pār apustuļiem un pasaulei parādīja Baznīcu. Vēl pirms tam, Dievs svētīja 50. gadu, norādot, ka tas būs jubilejas gads – svēts gads, kurā izredzētā tauta tika atbrīvota un varēja atgriezties mājās.

50 gadi ir arī izdevīgs brīdis, lai pateiktos Dievam par Viņa mīlestību un uzticību. “Mēs bieži pateicamies Viņam par dāvanām, ko saņemam, bet vēl labāk ir pateikties par to, kas Viņš ir. Dievs ir uzticīgais mīlestībā,” teica pāvests. Viņa labestība nav atkarīga no mums. Viņš mūs nemitējas mīlēt, lai arī ko darām. Svētais tēvs aicināja atcerēties, ka Dieva mīlestība ir kā nenodziestoša saule, kura debesīs mirdz vienmēr, arī tad, kad pār mums savelkas problēmu mākoņi.

Uzrunā “Neokatehumenālā ceļa” dalībniekiem, pāvests pieminēja misiju. Misija un evaņģelizācija ir mūsdienu Baznīcas prioritāte. Misija nozīmē piešķirt balsi Dieva uzticīgajai mīlestībai, sludināt, ka Kungs mums vēl labu un mēs Viņam nekad neapniksim, ka Viņš nekad nejutīsies noguris no šīs pasaules, no kuras varbūt esam noguruši mēs. Misija nozīmē dāvāt to, ko esam saņēmuši. Misija ir izpildīt sūtību, ko mums ir uzticējis Jēzus, proti, iet un mācīt visas tautas.

“Iet”. Pāvests kārtējo reizi pakavējās pie šī darbības vārda nozīmes kristieša dzīvē. Viņš teica, ka misija liek iet, taču mums ir kārdinājums palikt, neuzņemties risku, samierināties ar to, ka varam kontrolēt situāciju. Ir vieglāk palikt mājās, kopā ar tiem, kas mums vēl labu. Taču tas nav Jēzus ceļš. Viņš aicina iet. Tas ir skaidrs aicinājums, lai mēs dotos uzmeklēt brāļus un māsas, kuri vēl nepazīst prieku, ko dod Dieva mīlestība.

Pāvests norādīja, ka ir jābūt veikliem, ka izejot, nevar līdzi paņemt visu mājas iekārtu. Lai ietu, ir nepieciešams būt brīviem no smaguma. Lai sludinātu, ir nepieciešams atteikties. Francisks uzsvēra:

“Tikai tāda Baznīca, kas atsakās no pasaulīguma, spēj sludināt Kungu. Tikai tāda Baznīca, kuru nesaista vara un nauda, kas ir brīva no triumfālismiem un klerikālismiem, ticamā veidā liecina pasaulei, ka Kristus cilvēku atbrīvo. Tas, kurš Viņu mīlot, iemācās atteikties no pārejošām lietām, var baudīt šo lielo dārgmantu – brīvību. Viņš nepaliek apstājies pie savas pieķeršanās lietām, kuras vienmēr kaut ko prasa, bet nekad nedod mieru, gluži pretēji, viņš jūt, ka sirds viņam izplešas un ir netraucēti atvērta Dievam un brāļiem.”

Kungs aicina daudzskaitlī, sakot “ejiet”!  Pāvests paskaidroja, ka tas nozīmē “iet kopā”, un tā ir māksla, ko mācīties vienmēr, katru dienu. Pie tam, ir jāuzmanās, lai nediktētu pārējiem, cik ātrs un plats solis tiem ir jāsper. Ir vajadzīgs, lai mēs citus pavadītu un pagaidītu, paturot prātā, ka cita gājums nav identisks ar mūsējo. “Tāpāt kā dzīvē nav vienādu soļu, tāpat to nav vienādu arī ticībā un misijā,” atgādināja Francisks. Viņš aicināja respektēt ikvienu, neuzspiest izaugsmi citam, jo katra cilvēka atbilde Dievam nobriest autentiskā brīvībā.

Jēzus saka “māciet”. Viņš nesaka “iekarojiet”, “okupējiet”, bet gan “māciet”. Pāvests paskaidroja, ka tas nozīmē dalīties ar citiem dāvanā, ko esam saņēmuši, dalīties ar to, ka esam saņēmuši mīlestību, kura ir pārveidojusi mūsu dzīvi. Tā ir misijas sirds, proti, liecināt, ka Dievs mūs mīl un ka ar Viņu ir iespējama īsta mīlestība, tā, kas ved  pie dzīvības visur – ģimenē, darbā, utt. Misija nozīmē atgriezties kā mācekļiem kopā ar jauniem Jēzus mācekļiem. Tā nozīmē arī atklāt, ka esam daļa no Baznīcas, kura arī ir mācekle. “Bez šaubām,” turpināja pāvests, “Baznīca ir skolotāja, taču tā nevar būt skolotāja, ja vispirms nav mācekle, tāpat kā tā nevar būt māte, ja vispirms nav meita.”

Uzrunā “Neokatehumenālā ceļa” dalībniekiem Francisks uzsvēra, ka svarīgi ir nevis argumenti, kas pārliecina, bet gan dzīve, kas piesaista, nevis spēja uzspiest savu pārliecību, bet drosme kalpot. “Ejiet un māciet visas tautas!” izrunājot šos vārdus, Jēzus, šķiet, vēlas pateikt, ka Viņa sirdī ir vieta katrai tautai, ka neviens nav izslēgts. Svētais tēvs novēlēja mīlēt visu tautu kultūru un tradīcijas, necenšoties piemērot savus kultūras modeļus. Tāpat viņš aicināja nevadīties pēc gatavām shēmām un teorijām, bet gan pēc konkrētām situācijām, jo Svētais Gars būs tas, kurš pavadīs Labās vēsts sludināšanu.