Meklēt

Vatican News
Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā 

Pāvests lūdzas par tiem, kuri nomira, glābjot koronavīrusa slimniekus

Trešdienas, 18. marta, rīta Svētās Mises laikā pāvests lūdzās par veselības aprūpes darbiniekiem, kuri nomira, glābjot koronavīrusa slimniekus. Homīlijā viņš atgādināja, ka Dievs mums vienmēr ir līdzās un prasa, lai arī mēs šajā smagajā laikā būtu tuvi cits citam.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētais tēvs turpina katru rītu celebrēt Euharistiju un pievērš uzmanību tiem, kas cieš no koronavīrusa pandēmijas. Šorīt viņš lūdzās par visiem, kuri, glābjot citus, pazaudēja paši savu dzīvību:

Šodien lūgsimies par mirušajiem – par tiem, kuri vīrusa dēļ pazaudēja dzīvību; īpaši es gribētu, lai mēs lūdzamies par veselības aprūpes darbiniekiem, kuri šajās dienās pazaudēja dzīvību. Viņi atdeva savu dzīvību, kalpojot slimajiem.

Komentējot šai dienai veltītos Svēto Rakstu lasījumus (sal. At 4, 1.5-9; Mt 5, 17-19), Francisks uzsvēra, ka mūsu Dievs ir tuvs savai tautai un prasa, lai šajā grūtajā brīdī arī mēs būtu viens otram tuvi. Lasījumu temats ir likums. Dievs dod savai tautai likumu, taču Viņš to dara nevis kā valdnieks vai diktators, bet kā tēvs. No Viņa puses parādās tuvības attieksme – skaidroja pāvests. Dievs iet kopā ar savu tautu. Viņš ir tai līdzās.

Un kā pret Viņu izturas cilvēks? Kā mēs attiecamies pret Dievu? Mūsu atbilde vienmēr ir attālināšanās. Dievs mums tuvojas, bet mēs no Viņa attālināmies. Pirmā lieta, ko dara Ādmas ar Ievu, ir paslēpšanās. Pirmajiem cilvēkiem ir kauns, jo viņi sagrēkoja. Grēks mūs ved pie slēpšanās, pie tā, ka izvairāmies no tuvības – norādīja Svētais tēvs. Pie tam bieži vien tas ved pie tādas teoloģijas, kur viss uzsvars tiek likts tikai uz Dievu kā tiesnesi, kā rezultātā man ir bail un nākas slēpties. Cilvēka pirmā atbilde ir attālināšanās no Dieva, bet otrā – nogalināšana. Bībeles pirmajās lappusēs lasām arī to, ka Kains nogalina savu brāli. “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” viņš jautā.

Tās ir divas attieksmes, kas izārda jebkādu tuvību. Cilvēks atsakās no Dieva tuvuma. Viņš pats grib būt attiecību kungs. Taču tuvība vienmēr saistās ar zināmu vājumu. Tuvais Dievs kļūst vājš. Ierodoties mūsu vidū, Viņš kļūst cilvēks, viens no mums. Viņš kļūst vājš, un tāds Viņš paliek līdz pat nāvei un nāvei pie krusta. Dievs grib būt mums tik tuvu, ka sevi pazemo. Viņš sevi pazemo, lai būtu ar mums, lai ietu mums līdzās, lai mums palīdzētu. Dievs ir pazemīgs. Un to mēs redzam Jēzū. Viņš ir līdzās saviem mācekļiem līdz pat nāvei. Viņš ir līdzās, piemēram, Emmausas mācekļiem, kuri, nobijušies, atrodas ceļā. Mācekļi bija satraukti, nobijušies, jutās sakauti, un Jēzus viņiem lēnām tuvojas, lai palīdzētu izprast dzīvības un augšāmcelšanās vēsti (sal. Lk 24, 13-32).

Homīlijas noslēgumā pāvests uzsvēra, ka mūsu Dievs ir mums tuvs un prasa, lai arī mēs būtu tuvi viens otram, lai mēs neattālinātos viens no otra. Šajā pandēmijas krīzes laikā no mums tiek prasīts, lai mēs paustu šo tuvību vēl lielākā mērā – viņš sacīja. Mēs varbūt, baidoties aplipināties, nevaram tuvoties cits citam fiziski, bet varam pamodināt sevī šo savstarpējās tuvības attieksmi: ar lūgšanu, ar palīdzības sniegšanu. Tuvības veidi var būt ļoti dažādi.

Kāpēc mums jābūt savstarpēji tuviem? Tāpēc, ka mūsu Dievs ir tuvu, Viņš vēlējās mūs pavadīt mūsu dzīvē. Viņš ir cilvēkiem tuvais Dievs. Līdz ar to mēs neesam izolēti viens no otra, mēs esam tuvi viens otram, jo šo tuvību esam saņēmuši mantojumā no Kunga. Pāvests aicināja lūgt no Kunga žēlastību būt tuviem viens otram, neslēpties citam no cita, “nemazgāt rokas”, kā to darīja Kains, sakot, ka tā nav viņa problēma. Būt tuviem. “Jo kur gan ir cita tik liela tauta, kurai būtu tik pretimnākoši dievi kā Kungs, mūsu Dievs, kas uzklausa visus mūsu lūgumus?” (At 4, 7).

18 marts 2020, 11:52
Lasīt visu >