Meklēt

Vatican News
 (ANSA)

Lūgsimies par saviem vadītājiem

Ceturtdienas, 12. marta, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests aicināja visus ticīgos lūgties par tiem, kuri ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu koronavīrusa pandēmijas lietā. Viņš mudināja tomēr neaizmirst arī tos, kuriem šajā grūtajā laikā ir visvairāk vajadzīga palīdzība – izsalkušos bērnus un tos, kuri bēg no kariem.

Jānis Evertovskis – Vatikāns 

Šajā smagajā laikā Francisks turpina mūs pavadīt ar lūgšanu un Svētā Gara godam veltīto Euharistiju Vatikāna viesu mājas kapelā. Šī bija jau ceturtā reize, kad dievkalpojums no Svētās Martas nama kapelas tika pārraidīts video tiešraidē. Homīlijas ievadā viņš aicināja īpaši lūgties par valdībām: 

“Šajā pandēmijas laikā turpināsim kopā lūgties par slimniekiem, viņu ģimenes locekļiem, par vecākiem mājās ar bērniem…, bet jo sevišķi es gribu jūs lūgt lūgties par valdībām – par tiem, kuriem ir jāpieņem lēmumi un daudzreiz ir jāpieņem lēmumi, kas tautai nepatīk. Taču tie ir mūsu labā. Un bieži vien vadītāji jūtas vieni, nesaprasti. Lūgsimies par mūsu vadītājiem, kuriem jāpieņem lēmums par šiem mēriem, lai viņi justos tautas lūgšanas atbalstīti.”

Komentējot šai dienai veltīto Evaņģēlija lasījumu par bagātnieku un nabaga Lācaru (sal. Lk 16, 19-31), pāvests mudināja mūs nebūt vienaldzīgiem pret to cilvēku, jo īpaši bērnu, dramatisko situāciju, kuri cieš badu vai bēg no kariem, bet savā priekšā sastopas tikai ar mūriem. Viņš norādīja, ka šis Jēzus stāsts ir ļoti skaidrs un vienkāršs. Tas atspoguļo arī mūsu situāciju. Runa ir par diviem cilvēkiem. Viens ir bagāts, apmierināts, labi ģērbjas, rīko greznas maltītes, dzīvo bez raizēm. Ja nu vienīgi kādreiz iedzer kādu tabletīti pret holesterīnu, ar ko banketi varēja viņam sagādāt kādu problēmu, bet citādi dzīvo mierīgi – mazliet ironizējot, sacīja Svētais tēvs. Otrs, vārdā Lācars, ir nabadzīgs. Viņš mīt pie bagātnieka durvīm un bagātnieks to zina. Taču viņam tas liekas dabiski. “Man iet labi, bet viņam…. Nu, tāda ir dzīve. Lai jau viņš tiek kaut kā galā.” 

Pāvests atgādināja, ka viņi abi bija pakļauti dabas likumiem. Abi nomira. Evaņģēlijā teikts, ka Lācars tika aiznests uz debesīm, bet bagātnieks – apbedīts. Punkts. Ar to stāsts arī beidzas. 

To dzirdot vai lasot, mūs pārsteidz divas lietas – tas, ka bagātnieks zināja, ka turpat līdzās mīt Lācars, bet bija pret viņu vienaldzīgs (varbūt viņš pat tā kārtoja savus darījumus, ka beigu beigās tie nāca par sliktu nabagiem), un Ābrahama teiktie vārdi “liels bezdibenis”. “Starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis”, mēs nevaram nonākt viens pie otra. Tas ir tas pats “bezdibenis”, kas pastāvēja starp bagātnieku un Lācaru jau dzīves laikā. Bezdibenis nesākās mūžībā, tas sākās jau virs zemes – teica Francisks. 

Turpinājumā Svētais atzina, ka bagātnieka traģēdija bija tā, ka viņš bija ļoti labi informēts, bet dzīvoja ar aizvērtu sirdi. Viņa zināšanas, informācija neaizsniedzās līdz sirdij. Viņš nejuta līdzi citiem. Tas pats notiek arī ar mums – atgādināja pāvests. Mēs zinām, ka daudzi jo daudzi bērni pasaulē cieš badu, ka daudziem nav medikamentu, ka daudzi nevar iet skolā. “Ak, nabadziņi…”, mēs nodomājam. Informācija, ko saņemam, neaizsniedz mūsu sirdi. Daudzi no mums dzīvo ar plaisu starp to, ko domā, zina un jūt. Sirds ir atrauta no prāta. Mēs esam vienaldzīgi. Šodien pastāv “vienaldzības bezdibenis”. Francisks atzina, ka, pirmo reizi apmeklējot Lampedūzas salu, viņam prātā ienāca vārdi “vienaldzības globalizācija”. 

“Varbūt mēs šodien šeit, Romā, esam noraizējušies par to, ka ir ciet veikali, ka nevar katru dienu iziet pastaigāties… esam noraizējušies par savām lietām.”

Tai pašā laikā mēs aizmirstam izsalkušos bērnus, tos nabaga ļaudis, kuri pie valstu robežām, meklēdami brīvību un bēgdami no bada un kara, atduras tikai pret mūri – pret dzelzs mūri, dzeloņdrātu mūri, aizlieguma doties uz priekšu mūri. Mēs zinām par šīm problēmām, bet sirdi tās neaizsniedz. Mēs dzīvojam vienaldzībā – uzsvēra pāvests.

“Vienaldzība arī ir šī traģēdija būt labi informētiem, bet nejust līdzi citu situācijai. Tas ir bezdibenis. Tas ir vienaldzības bezdibenis.”

Homīlijas noslēgumā Francisks atgādināja, ka egoisma dēļ mēs pazaudējam savu identitāti. Mēs vairs novērtējam tikai īpašības vārdus (Evaņģēlijs nemin bagātnieka vārdu, bet ir tikai teikts, ka viņš bija bagāts utml.). Pie tā mūs noved pasaulīgums. Mēs esam nonākuši “īpašības vārdu kultūrā”, kur tavu vērtību mēra, vadoties tikai pēc tā, kas tev pieder un ko tu vari. Tu esi pazaudējis savu vārdu, savu identitāti. Pie tā noved vienaldzība. Pāvests aicināja lūgties, lai Kungs ar savu žēlastību pasargā mūs no iekrišanas vienaldzībā, lai visas ziņas, ko dzirdam par cilvēku nelaimēm, aizsniedz arī mūsu sirdi un lai sākam kaut ko darīt citu labā.

12 marts 2020, 15:11
Lasīt visu >