Meklēt

Vatican News
Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā 

Pāvests lūdzas par mediķiem un priesteriem, kuri nomira, aprūpējot slimos

Otrdienas, 24. marta, rīta Svētās Mises laikā pāvests pateicās visiem ārstiem, medmāsām un priesteriem, kas aprūpē Covid-19 slimniekus. Viņi sniedz varonības priekšzīmi. Homīlijā Svētais tēvs aicināja sargāties no acēdijas (grūtsirdības jeb garīgā slinkuma grēka). Tā ir dvēseles inde un narkotika – viņš uzsvēra.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šorīt Francisks lūdzās par veselības aprūpes darbiniekiem un priesteriem, kuri aprūpē koronavīrusa slimniekus, tādējādi riskējot paši ar savu dzīvību. Līdz šim ir nomiruši 24 šādi mediķi, bet saslimušo veselības aprūpes darbinieku skaits sniedzas gandrīz līdz 5 tk. Epidēmijas dēļ ir miruši aptuveni 50 priesteri. Šajā sakarā Svētais tēvs sacīja:

Zinu, ka šajās dienās nomira daži ārsti, priesteri. Nezinu, vai arī kāda medmāsa vai medbrālis ir mirušo vidū, bet aplipinājušies gan ir, jo kalpoja slimajiem. Lūgsimies par viņiem un viņu ģimenēm. Es pateicos Dievam par varonības priekšzīmi, ko tie sniedz, aprūpējot slimos.

Komentējot Jāņa evaņģēlija fragmentu (sal. 5, 1-16), kurā lasām par slimā izdziedināšanu pie Betsatas dīķa, pāvests norādīja uz kāda īpaša grēka bīstamību. Runa ir par acēdiju.

Šodienas liturģija mūs aicina pārdomāt par ūdeni – teica Svētais tēvs. Ūdens simbolizē pestīšanu, jo tas ir pestīšanas līdzeklis. Ūdens var arī iznīcināt. Pietiek padomāt par plūdiem. Taču šodienas lasījumos runa ir par ūdeni kā pestīšanas līdzekli. Evaņģēlijā lasām par kādu cilvēku, kurš slimoja 38 gadus un pie dīķa gaidīja dziedināšanu. Tie, kuri pirmie iekāpa dīķī, kad sakustējās ūdens, tika izdziedināti. Minētais vīrs gaidīja 38 gadus! Tas liek aizdomāties! – atzina pāvests. Mazliet par ilgu gaidīja… Tas, kurš grib izveseļoties, kaut ko taču dara! Viņš rīkojas, meklē palīdzību, ir nomodā, varbūt izmanto kādu viltību…, bet šis sēž 38 gadus un vairs nesaprot, vai ir slims vai jau miris.

Jēzus viņam jautā: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Slimā atbilde ir dīvaina. Viņš nesaka “jā”, bet žēlojas. Viņš saka: “Kungs, man nav cilvēka, kas mani ievestu dīķī, kad ūdens sakustas. Bet, kamēr es aizeju pats, cits iekāpj pirms manis”. Šis cilvēks vienmēr iekāpj par vēlu. Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!”

Uzrunas turpinājumā Francisks pievērsās šī cilvēka attieksmei. Vai viņš bija slims? Jā, varbūt, viņš bija zināmā mērā paralizēts, bet liekas, ka viņš tomēr spēja mazliet paiet. Taču viņa sirds bija slima. Viņa dvēsele bija slima. Viņš slimoja ar pesimismu, skumjām, acēdiju. Lūk, šī vīra slimība: “Jā, es gribu dzīvot, bet…”. Un viņš palika sēžam uz vietas. Atbildot Jēzum, viņš nesaka: “Jā, es gribu kļūt vesels!” Viņš žēlojas: “Citi man aizsteidzas priekšā”. Vienmēr vainīgi ir citi. Viņš žēlojas par citiem. Tā viņš žēlojas veselus 38 gadus un neko nedara, lai kļūtu vesels – norādīja pāvests.

Tālāk lasām, ka tas bija sabats, un redzam Rakstu mācītāju attieksmi. Taču stāsta izpratnes atslēga slēpjas saskarsmē ar Jēzu. Nedaudz vēlāk notiek satikšanās ar Kungu. Jēzus satiek šo izveseļoto vīru templī un viņam saka: “Lūk, tu kļuvi vesels. Negrēko vairs, lai kaut kas ļaunāks tev nenotiek!” Svētais tēvs atzina, ka šis vīrs dzīvoja grēkā. Pat ja nebija izdarījis neko smagu, viņš atradās grēkā – viņš žēlojās par citiem. Runa ir par kādu ļoti bīstamu grēku.

“Runa ir par skumšanas grēku, kas ir ļaunā gara sēkla, par nespēju pieņemt lēmumu attiecībā uz savu dzīvi, par skatīšanos uz citu dzīvi, lai žēlotos. Nevis, lai citus kritizētu, bet, lai žēlotos. ‘Viņi aizsteidzas priekšā, es esmu dzīves upuris.’ Šādi cilvēki elpo žēlabu gaisu.”

Ja mēs salīdzinām šo vīru ar neredzīgo no dzimšanas, par kuru nesen dzirdējām svētdienas evaņģēlijā, tad redzam, ar cik lielu prieku, ar kādu izlēmību viņš pieņēma savu izdziedināšanu un ar cik lielu izlēmību viņš diskutēja ar Likuma zinātājiem! Taču šis tikai aizgāja un noinformēja: “Jā, tas bija Viņš”. Punkts. Šajā sakarā pāvests teica: “Tas man liek domāt par daudziem no mums, par daudziem kristiešiem, kuri dzīvo šajā acēdijas stāvoklī, kuri nav spējīgi neko darīt kā tikai par visu žēloties".

“Acēdija ir inde. Tā ir migla, kas apņem dvēseli un neļauj tai dzīvot. Tā ir arī narkotika, jo, ja tu to bieži pamēģini, tad tev tā iepatīkas.”

“Un tu kļūsti par ‘skumju atkarībnieku’, par ‘acēdijas atkarībnieku…”, turpināja Francisks. “Tas ir kā gaiss. Un tas ir diezgan izplatīts grēks mūsu vidū: skumjas, acēdija. Es nesaku ‘melanholija’, bet ir tuvu tam.”

Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs aicināja mūs pārlasīt Jāņa evaņģēlija 5. nodaļu, lai labāk izprastu šo slimību, ar kuru arī mēs varam saslimt. Kad saslimstam ar šo slimību un mūs pārņem acēdija, skumjas, melanholija, tad mūsu dzīve kļūst pelēka. Taču ūdens paredzēts mūsu glābšanai. Ūdens ir mūsu spēka, mūsu dzīvības simbols. Jēzus izmantoja ūdeni, lai mēs atdzimtu jaunai dzīvei. Runa ir par Kristību. “Padomāsim par sevi”, mudināja pāvests. “Padomāsim, vai kāds no mums neriskē iegrimt acēdijā, neitralitātē. Neitralitātes grēks ir ne balts, ne melns. Nevar saprast, kas tas ir. Taču tas ir grēks, ko ļaunais gars var izmantot, lai iznīcinātu mūsu garīgo dzīvi un arī mūsu kā personu dzīvi. Lai Kungs palīdz mums saprast, cik briesmīgs un slikts ir šis grēks”, vēlēja Svētais tēvs.

Kā jau ierasts, Francisks noslēdza Euharistijas svinības ar adorāciju un svētību ar Vissvētāko Sakramentu, aicinot uz garīgo komūniju. Svētais tēvs lūdzās:

“Mans Jēzu, es ticu, ka Tu esi reāli klātesošs Vissvētākajā altāra Sakramentā. Es mīlu Tevi vairāk par visu un vēlos, lai Tu ienāktu manā dvēselē. Tā kā šobrīd es nevaru Tevi pieņemt sakramentāli, nāc manā sirdī vismaz garīgi. Un it kā Tu būtu jau atnācis, es Tevi skauju un visā vienojos ar Tevi. Neļauj man no Tevis nekad šķirties.”

24 marts 2020, 12:38
Lasīt visu >