Būt maziem un pazemīgiem nozīmē uzdrīkstēties riskēt
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šai dienai veltītajā Evaņģēlija fragmentā lasām, ka Jēzus slavē Tēvu par to, ka Viņš ir atklājies nevis šīs pasaules varenajiem, bet mazajiem un pazemīgajiem (sal. Lk 10, 21-24). Kamēr šīs pasaules varenie atklājas kā varenie, Dievs nāk mūsu vidū kā mazs bērns. Pāvests atgādināja, ka brīdī, kad Jēzus tika tuksnesī kārdināts, sātans stādījās priekšā kā lielais un varenais visas pasaules kungs, sakot: "Es tev to visu došu, ja tu…". Turpretī Dievs rīkojas citādi. Viņš savas lietas sāk ar mazu, niecīgu sēklu. Viņš nāk pazemībā. Ziemassvētkos mēs dosimies pie Betlēmes silītes, kur spoži parādās šis Dieva niecīgums.
Kristīgajā kopienā, kurā ticīgie, priesteri, bīskapi neiet šo mazo ceļu, trūkst nākotnes. To redzējām attiecībā uz vēstures lielajiem plāniem: kristieši, kas mēģina sevi uzspiest ar spēku, iet ar varenību, iekarot… Taču Dieva valstība uzplaukst mazajā, vienmēr mazajā, no mazās sēklas, kas ir dzīvības sēkla. Tomēr sēkla viena pati to nespēj. Tāpēc ir vēl kaut kas, kas palīdz un dod spēku: "Tajā laikā izaugs atvase no Jesses celma un no viņa saknes uzplauks zieds. Un pār viņu dusēs Kunga Gars".
Homīlijas turpinājumā pāvests norādīja, ka Dieva Gars izvēlas to, kurš ir mazs. Viņš nevar ienākt tanī, kurš ir liels, augstprātīgs, pašpietiekams. Kungs atklājas sirdī pazemīgajiem, mazajiem. Šajā sakarā Francisks pieminēja teologus, norādot, ka ne jau tie ir teologi, kuri daudz ko zina no teoloģijas. Tādus drīzāk varētu saukt par teoloģijas enciklopēdistiem. Viņi visu zina, bet nav spējīgi nodarboties ar teoloģiju, jo teoloģija sākas uz ceļiem, cilvēkam kļūstot mazam. Arī priesteris, bīskaps, pāvests, kardināls nevar būt īsts gans, ja viņš nekļūst mazs. Pretējā gadījumā viņš drīzāk ir biroja vadītājs. Tas sakāms par visiem ticīgajiem. Tas attiecas gan uz tiem, kuri ieņem Baznīcā augstus amatus, gan arī uz cienījama vecuma tantiņu, kura klusiņām nodarbojas ar žēlsirdības darbiem – piebilda Svētais tēvs.
Kāds varētu nonākt apjukumā un padomāt, ka būt mazam, niecīgam un pazemīgam nozīmē būt gļēvam, bailīgam un ierāvušamies sevī. Taču tas tā nav. Pāvests atgādināja, ka niecīgums ir kaut kas liels un cēls. Būt mazam nozīmē uzdrošināties riskēt, tāpēc ka tam, kurš ir mazs, nav ko zaudēt. Tieši niecīgums ved pie cēlsirdības, jo cilvēks, kurš sevi uzskata par mazu, paļaujas uz Dieva lielumu un sniedzas daudz tālāk.
Kā izturēties kristietim, kurš jūtas mazs, mūsdienu pasaules izaicinājumu priekšā? Kā viņam izvairīties no gļēvulības? Francisks, citējot izcilā teologa, sv. Akvīnas Toma vārdus, mudināja nenobīties no lielām lietām, iet uz priekšu, ņemt vērā to, kas ir mazs. Kristietis sāk ar to, kas ir mazs. Ja tu, lūdzoties, jūties niecīgs, apzinies savus ierobežojumus, grēkus, kā tas muitnieks, kurš dievnama aizmugurē, nokaunējies, lūdzās "Kungs, apžēlojies par mani, jo es esmu grēcīgs cilvēks", tad tu iesi uz priekšu – sacīja pāvests. "Bet ja tu domāsi, ka esi gana labs kristietis, tad arī lūgsies kā tas farizejs, kurš netika attaisnots: "Es tev pateicos, Dievs, par to, ka esmu liels". Nē, pateiksimies Dievam par to, ka esam maziņi".
Noslēgumā pāvests atzina, ka viņam patīk, kā bērni sūdz savus grēkus. Viņu grēksūdzes ir ļoti skaistas, tāpēc ka viņi stāsta par konkrētiem faktiem. Piemēram, viņi pasaka "Es pateicu šādu vārdu" un to atkārto. Tātad, tas kurš būs mazs, būs arī konkrēts – uzsvēra Francisks, mudinot sacīt Kungam: "Kungs, es esmu grēcinieks tāpēc, ka daru to un to un to… Tas ir mans posts, mans niecīgums. Tomēr sūti savu Garu, lai es nebaidītos no cēlām lietām, lai es nebaidītos, ka tu manā dzīvē dari lielas lietas".
