Cerca

Vatican News
Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā  (Vatican Media)

Ticību nedrīkst aizvietot ideoloģija

Kungs ir žēlsirdīgs pret visu cilvēcisko. Viņš atnāca, lai glābtu, nevis lai tiesātu – sacīja pāvests otrdienas, 8. oktobra, rīta Svētās Mises homīlijā. Francisks atzina, ka tai pat laikā daži kristieši dzīvo kā kristieši tikai ar zināmu nosacījumu. Viņi izvirza savus noteikumus.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Komentējot pravieša Jonasa grāmatu, pāvests norādīja, ka tajā ir aprakstītas konfliktattiecības starp Dievu un Jonasu. Kungs paaicina pravieti un sūta viņu uz lielo pilsētu Ninīvi sludināt atgriešanos no grēkiem. Pirmo reizi Jonass nepaklausa un aiziet tālu no Dieva. Viņam šis uzdevums liekas pārāk smags. Kad Dievs vēršas pie pravieša otro reizi, viņš paklausa un dodas uz Ninīvi. Tā kā pilsētas iedzīvotāji ietic viņa vārdam un atgriežas, tad Dievs iežēlojas, maina savu lēmumu un nesūta tiem postu. Jonass, redzot, ka Dievs atceļ savus draudus, sadusmojas uz Viņu un vēršas pie Kunga ar pārmetumiem.

"Kungs, vai tad ne to es sacīju, vēl būdams savā zemē? Šī iemesla dēļ es nolēmu bēgt uz Tarsu. Jo es zināju, ka Tu esi laipns un žēlīgs Dievs, augstsirdīgs un žēlsirdības pilns, un līdzjūtīgs nelaimē. Un tagad, Kungs, paņem, lūdzu, no manis manu dvēseli, jo labāka man ir nāve nekā dzīvība. Es vairs negribu ar tevi sadarboties. Labāk nomirt nekā turpināt ar tevi šo pravieša darbu, jo beigās tu tāpat izdari pretējo."

Tas ir stāsts par stūrgalvi – turpināja pāvests. Stūrgalvīgais Jonass labi izdarīja savu darbu un tad aizgāja. Viņš dodas prom no pilsētas, uztaisa sev pajumti, sēž un gaida, kas notiks pilsētā. Jonass cerēja, ka Dievs iznīcinās pilsētu. Pa to laiku Dievs, Jonasam par prieku, liek izaugt efejai, bet efeja drīz vien iet bojā. Jonass atkal dusmojas uz Dievu. "Tu skumsti par krūmu, kuru neesi stādījis, nedz ko darījis, lai tas augtu, un kurš vienā naktī izauga un vienā naktī aizgāja bojā", saka Dievs, "bet Es – kā lai Es nepiedodu lielajai pilsētai Ninīvei, kurā ir vairāk nekā simt divdesmit tūkstoši cilvēku, kas neatšķir savu labo roku no kreisās, kā arī liels daudzums lopu?"

Francisks norādīja, ka dialogs starp Dievu un Jonasu ir dialogs starp diviem stūrgalvjiem. Jonass stūrgalvīgi turas pie savas pārliecības, bet Kungs ir "stūrgalvīgs" savā žēlsirdībā. Kungs nekad mūs neatstāj, Viņš klauvē pie mūsu sirds durvīm līdz pēdējam brīdim, Viņš tur atrodas līdz galam – uzsvēra pāvests. Jonass bija stūrgalvīgs, jo savā ticībā izvirzīja nosacījumus. Viņš ir kristiešu, kuri izvirza priekšnoteikumus, modelis. "Es būšu kristietis, ja vien tas un tas notiks tā un šitā." Šādi kristieši kliedz: "Nē, taču, nē, tās pārmaiņas nav kristīgas pārmaiņas. Tā ir herēzija". Pāvests piebilda, ka tie ir kristieši, kuri iegrožo Dievu, iegrožo ticību un ierobežo Dieva darbību.

Šādi kristieši baidās no pārmaiņām, no izaugsmes, no dzīves izaicinājumiem, no Kunga. Viņi noslēdzas savās idejās un nonāk līdz ideoloģijām. Viņi stūrgalvīgi turas pie savas pārliecības. Tas ir briesmīgi – atzina Svētais tēvs. Šādi kristieši ticības vietā izvēlas ideoloģiju un attālinās no kopienas. Viņi baidās ielikt sevi Dieva rokās. Viņi ar savu šauro domāšanu jeb savu mazo sirdi visu kritizē.

Noslēgumā pāvests norādīja uz diviem Baznīcas tēliem. No vienas puses, mums ir darīšana ar ideologu Baznīcu, kuri "tup" savās ideoloģijās, bet, no otras puses – ar Baznīcu, kas atklāj pasaulei Kungu, kurš tuvojas visam un kuram nekas, kas ir cilvēcisks, nav riebīgs, kuru nekas nespēj atgrūst. "Viņu neatgrūž pat mūsu grēki", teica Francisks. Viņš mums tuvojas kā tas, kurš tuvojas lepras slimajiem, lai tos apskautu un samīļotu, tāpēc ka Viņš ir nācis, lai dziedinātu, Viņš ir nācis, lai glābtu, nevis tiesātu.    

08 oktobris 2019, 14:38
Lasīt visu >