Kā atbrīvoties no liekulības?
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētā tēva homīlijas galvenais temats bija liekulība, par ko runā arī šīs dienas Evaņģēlijs (Lk 11, 37-41). Tajā lasām, ka kāds farizejs ielūdza Jēzu pusdienās. Pāvests paskaidroja, ka Jēzus ir ielūgts ne jau draudzības dēļ, bet, lai tiktu kritizēts. Farizejs savās domās Viņu kritizē. Liekulība ir izlikšanās. Tad, kad mēs citu priekšā izliekamies citādāki nekā esam patiesībā, mēs liekuļojam. Liekuļot nozīmē slepenībā domāt citādāk nekā ir īstenībā – norādīja Francisks, uzsverot, ka Jēzus necieš liekulību. Tas, ka Jēzus sauc farizejus par liekuļiem, nav apvainojums. Tā ir patiesība. No ārpuses tu izskaties perfekts, bet iekšienē esi pavisam citādāks. Svētais tēvs skaidroja, ka liekulība nāk no lielā melu tēva – velna.
Liekulība ir velna izteiksmes veids, ļaunā, kurš ienāk mūsu sirdī, paņēmiens. Liekulību tur iesēj velns. Ar liekuļiem nevar sadzīvot. Jēzum patīk atmaskot liekulību. Viņš zina, ka tieši liekulīgās rīcības dēļ Viņam nāksies doties nāvē. Liekulis nedomā par to, vai izmanto atļautus vai neatļautus līdzekļus. Viņš iet uz priekšu. [Vajadzīga] neslava? Celsim neslavu. [Vajadzīgs] viltus liecinieks? Meklēsim viltus liecinieku.
Uzrunas turpinājumā pāvests norādīja, ka liekulība ir nāvīga inde. Kāds varētu iebilst, ka mūsu vidū taču nav liekulības. Taču tās ir maldīgas domas. Viņš atzina, ka liekulīgas valodas tomēr ir ikdienā izplatītas valodas. Bieži vien cilvēki izliekas citādāki nekā ir īstenībā. Tad, kad notiek cīņa par varu, parādās nenovīdība, skaudība, un cilvēks izliekas citādāks nekā ir īstenībā. Iekšā viņam ir inde, lai nogalinātu. Liekulība vienmēr nogalina. Agrāk vai vēlāk tā izrādās esam nāvīga.
Mums ir vajadzīga dziedināšana. Kā to panākt? – jautāja Francisks. Būt patiesiem Dieva priekšā, teikt Viņam patiesību, prast sevi apsūdzēt. Mums ir jāiemācās sevi apsūdzēt: "Es izdarīju to un to, es domāju šādi, slikti domāju… Manī ir nenovīdība, es gribētu to vai to iznīcināt…". To, kas ir manā sirdī, ir svarīgi to izteikt Dieva priekšā. Tas nav pārāk ierasts un izplatīts garīgais vingrinājums, bet mēģināsim to praktizēt – mudināja Svētais tēvs. Svarīgi prast sevi apsūdzēt Dieva priekšā, saskatīt savu grēku, savu liekulību, savu ļaunumu sirdī. Šī ļaunuma sējējs ir velns. Tāpēc mums vajadzētu pazemīgi teikt Kungam: "Skaties, Kungs, kāds es esmu". Pāvests piebilda, ka kristietis, kurš neprot sevi apsūdzēt, kurš neprot atzīt savu grēcīgumu, nav labs kristietis, un atgādināja lūgumu, ko izteica svētais Pēteris: "Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks".
