Cerca

Vatican News
Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā Svētā Mise Vatikāna viesu nama kapelā  (ANSA)

Līdzjūtība mūs pasargā no egoisma un noslēgšanās sevī

Līdzjūtība ir kā "sirds lēca", kas ļauj aptvert realitātes īstās dimensijas. Tā ir arī Dieva izteiksmes veids, kamēr cilvēks, turpretī, izmanto vienaldzības valodu. Par to pāvests runāja otrdienas, 17. septembra, rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš aicināja nebūt vienaldzīgiem un atvērt sirdi līdzjūtībai.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos, Francisks norādīja, ka līdzjūtība mūs pasargā no noslēgšanās sevī. Pateicoties tai, mēs varam nostāties uz patiesas taisnības ceļa. Šīsdienas Evaņģēlijā lasām par Naimas atraitni, kura apraud savu vienīgo nomirušo dēlu (sal. Lk 7, 11-17). Stāsta autors saka, ka, redzot šo sievieti, Jēzus iežēlojās par viņu. Jēzus redz situāciju tādu, kāda tā ir īstenībā. Viņš saprot, ka šī sieviete ir palikusi viena, viņa ir pazaudējusi savu vienīgo dēlu.

Līdzjūtība tev ļauj ieraudzīt realitāti tādu, kāda tā ir; līdzjūtība ir kā 'sirds lēca'. Tā ļauj aptvert īstās dimensijas. Evaņģēlijos lasām, ka Jēzus daudzreiz iežēlojās. Līdzjūtība ir arī Dieva valoda. Bībelē par to tiek runāts jau pirms Jēzus. Savā laikā Dievs jau Mozum teica: 'Es redzēju savas tautas ciešanas' (Izc 3, 7). Dievs, līdzjūtības pārņemts, sūta Mozu glābt tautu. Mūsu Dievs ir līdzjūtības Dievs. Un mēs varētu pat teikt, ka līdzjūtība ir Dieva vājums un reizē Viņa spēks. Viņš dod mums to labāko. Tieši pateicoties līdzjūtībai, Viņš sūtīja mums savu Dēlu. Līdzjūtība ir Dieva izteiksmes veids.

Homīlijas turpinājumā pāvests skaidroja, ka līdzjūtība "nav žēlabainas jūtas", ko izjūtam, piemēram, redzot mirstam uz ielas kādu suni. Tad mēs sajūtam žēlumu un sakām: "Ak, nabadziņš". Līdzjūtība ir kaut kas vairāk. Būt līdzjūtīgam jeb iežēloties nozīmē iesaistīties un palīdzēt otram atrisināt viņa problēmu. Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus, redzot šo raudošo sievieti, attiecīgi rīkojas, lai izmainītu viņas situāciju. Līdzīgu situāciju varam saskatīt arī stāstā par maizes pavairošanu, kur Viņš pavēl mācekļiem, sakot: "Dodiet jūs viņiem ēst!" Francisks paskaidroja, ka Jēzus aicina uzņemties rūpes. Mācekļi, turpretī, meklēja vieglāko risinājumu. Viņu rīcība bija egoistiska, jo viņi gribēja atlaist ļaudis, lai tie paši iet un nopērk sev kaut ko ēdamu.

Ja līdzjūtība ir Dieva pieeja, tad te redzam, ka cilvēku pieeja bieži vien ir vienaldzība. Uzņemties rūpes līdz zināmai robežai, bet ne soli tālāk. Vienaldzība. Viens no L'Osservatore Romano fotogrāfiem uzņēma fotogrāfiju ar nosaukumu "Vienaldzība". Es par to jau esmu citreiz stāstījis. Tas notika kādā ziemas naktī dārga restorāna priekšā. Kāda sieviete, kas dzīvo uz ielas, ir izstiepusi roku pretī otrai sievietei, kura tai brīdī, silti saģērbusies, iet ārā no restorāna. Šī pēdējā skatās uz pretējo pusi. Tā ir vienaldzība. Tā ir mūsu vienaldzība. Cik bieži mēs skatāmies uz citu pusi… Tādā veidā mēs aizslēdzam durvis līdzjūtībai. Mēs varam izmeklēt savu sirdsapziņu, pajautājot sev: Vai nav tā, ka es parasti skatos uz citu pusi? Vai es ļauju Svētajam Garam vest sevi pa līdzjūtības ceļu? Tas ir Dieva tikums.

Uzrunājot dievkalpojuma dalībniekus, pāvests atzina, ka viņu aizkustināja šodienas Evaņģēlijā izskanējušie Jēzus vārdi mirušā jaunekļa mātei: "Neraudi!" Tas ir "līdzjūtības glāsts" – viņš sacīja. Jēzus pieskaras nestuvēm, liek jauneklim piecelties un atdod viņu viņa mātei. Francisks piebilda, ka atdošana ir taisnības žests. Līdzjūtība mūs ved pa īstas taisnības ceļu. Atdodot otram to, kas tam pienākas, mēs pasargājam sevi no egoisma, vienaldzības, noslēgšanās sevī. Noslēdzot homīliju, Francisks novēlēja, lai Kungs iežēlojas arī par katru no mums. Tas mums ir vajadzīgs.

17 septembris 2019, 13:38
Lasīt visu >