Cerca

Vatican News
2019.01.31  Messa Santa Marta 2019.01.31 Svētā Mise Svētās Martas kapelā 

Francisks: Lai priesteri nebūtu funkcionāri!

“Lai priesteri nebūtu funkcionāri, bet, lai viņi skatītos uz tautu ar cilvēka un ar Dieva acīm,” – šis bija pāvesta teiktās homīlijas galvenais vadmotīvs ceturtdienas rīta Svētajā Misē. Dienā, kurā Baznīca godina svētā Jāņa Bosko piemiņu, Francisks balstījās uz pazīstamā jaunatnes audzinātāja dzīves piemēru. Jānis Bosko raudzījās uz nabadzīgajiem bērniem, kas klīst ielās, un viņa sirds iežēlojās. Viņš centās rast veidus, lai tiem palīdzētu.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Pāvests atcerējās, ka viņa paša iesvētīšanas par priesteri dienā mamma – “pazemīga zemnieku sieviete, kura nebija studējusi teoloģijas fakultātē”, teikusi: “Šodien uzsāksi ciešanas.” Francisks ir pārliecināts, ka viņa bija vēlējusies izcelt kādu realitāti un piesaistīt tai uzmanību, jo, ja dēls nebūtu apzinājies to, ka priesterības ceļā pastāv ciešanas, tad ar viņu, kā ar priesteri kaut kas nebūtu kārtībā. “Tas bija mammas pravietojums,” sacīja Svētais tēvs. Tātad, priesterim ciešanas ir signāls, ka viss ir kārtībā.

Francisks atzīmēja, ka Jānis Bosko uz realitāti raudzījās ar cilvēka un ar Dieva acīm. Viņš dzīvoja laikā, kad priesterus neieredzēja. Tas bija sevī noslēgtas aristokrātijas laiks, kad nabadzīgie bija patiešām nabadzīgi un tika uzskatīti par sabiedrības pabirām. Taču, Jānis Bosko redzēja šos noskrandušos bērnus uz ielām un nolēma, ka tā nedrīkst būt. Pāvests teica:

“Viņš raudzījās ar cilvēka acīm, viņš bija kā brālis un kā tēvs reizē. Viņa cilvēciskā sirds bija saviļņota un viņš sāka domāt par to, kā šos jauniešus izaudzināt, lai tie kļūtu par nobriedušiem cilvēkiem.”

Tai laikā Turīnā dzīvoja vēl kāds priesteris, kuru savā homīlijā pieminēja pāvests. Tas bija Džuzepe Kafasso, kurš strādāja cietumnieku vidū. Viņam bieži nācās iet kopā ar ieslodzītajiem līdz pat nāvessoda izpildīšanas vietai. Jānis Bosko nevēlējās, lai bērni, kurus viņš satika uz ielas, nonāktu tur, kur darbojās Džuzepe Kafasso un savu dzīvi beigtu šādā veidā. Pāvests uzsvēra, ka Jānis Bosko negāja pie ielu bērniem vienīgi ar katehismu un krucifiksu rokā, jo tad šie klaidoņi pat neielaistos ar viņu sarunā. Viņš gāja kopā ar bērniem, spēlējās kopā ar viņiem, priecājās un raudāja kopā ar viņiem.

Francisks aicināja priesterus dzīvot pēc svētā Jāņa Bosko parauga, lai viņi nekļūtu funkcionāri, kas nostrādā zināmu stundu skaitu un vēlāk par citiem neliekas ne zinis. Pāvests atzīmēja, ka ir daudzi labi funkcionāri, kas teicami veic savu darbu, taču tas nav priekš priesteriem, jo priesteri nav funkcionāri pēc savas būtības.

Pāvests pateicās Dievam par to, ka Viņš ir devis svēto Jāni Bosko, kurš jau kopš bērnības sāka strādāt, kurš zināja, ko nozīmē nopelnīt maizi katrai dienai un zināja, ko nozīmē būt žēlsirdīgam. Dievs viņā bija ielicis lielu sirdi – tēva un skolotāja sirdi.

Svētais tēvs jautāja, kāds signāls liecina par to, ka ar priesteri viss ir kārtībā. “Tas ir prieks,” viņš atbildēja. Priesterim, kurš nerod iekšējo prieku, viņš ieteica tūlīt apstāties un pajautāt, kāpēc. Jānis Bosko bija prieka skolotājs, jo viņš lika priecāties citiem un arī pats priecājās. Tāpat viņš arī cieta kopā ar citiem. Francisks rosināja caur svētā Jāņa Bosko aizbildniecību lūgt Kungu, lai mūsu priesteri būtu priecīgi – priecīgi tāpēc, ka viņiem pieder īstā pastorālo lietu izjūta, ka viņi ir Dieva tauta ar cilvēka acīm un Dieva acīm.

01 februāris 2019, 14:56
Lasīt visu >