Būt nabadzīgam nozīmē nepiesaistīties naudai
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kā kristieša dzīvē būtu jāizpaužas nabadzībai? Pirmkārt, viņam ir jāatraisa sava sirds no naudas un bagātībām. Otrkārt, viņam ir jāpieņem to, ka Evaņģēlija dēļ var tikt vajāts. Treškārt, viņam ir jāapzinās, ka dzīves beigās var tikt pamests un var nākties piedzīvot vientulību. No tā izriet, ka viņam ir jābūt pacietīgam vajāšanās un vientulībā.
Iekšējā atraisīšanās no naudas un bagātībām ir pirmais nosacījums tam, lai sāktu sekot Kungam. Kristus māceklim ir jādzīvo ar "nabadzīgu sirdi". Ja pastorālajā darbā ir vajadzīgas struktūras un organizācijas, kas liekas esam bagātība, izmantojiet tās labi, bet nepiesaistieties tām – mudināja Francisks. Bagātais jauneklis, par kuru runā Evaņģēlijs, aizkustināja Jēzus sirdi, bet pēc tam nespēja Kungam sekot, jo viņa sirds bija piesaistīta bagātībām. "Ja tu gribi sekot Kungam, izvēlies nabadzības ceļu", turpināja Svētais tēvs, "bet, ja tev ir bagātības, ko saņēmi no Kunga, lai kalpotu citiem, nepiesaisti tām savu sirdi! Māceklim nav jābaidās no nabadzības. Tieši otrādi, viņam ir jābūt nabadzīgam".
Otrais nabadzības izpausmes veids ir vajāšanas. Evaņģēlijā lasām, ka Kungs sūta mācekļus "kā jērus vilku vidū". Daudzi kristieši tiek vajāti arī šodien – uzsvēra pāvests. Šajā sakarā viņš pastāstīja, ko vakar Sinodes aulā dzirdēja no kāda bīskapa, kurš dzīvo vienā no zemēm, kur joprojām notiek kristiešu vajāšanas. Pavisam nesen fundamentālisti – jaunieši, kuri ienīst Baznīcu, uzbruka kādam katoļticīgam zēnam. Tie viņu piekāva, iemeta cisternā un sāka mest iekšā dubļus. Beigās, kad dubļi smēlās jau līdz kaklam, tie jautāja viņam pēdējo reizi: "Saki, vai tu atsakies no Jēzus Kristus?" "Nē", atbildēja zēns. Tad spīdzinātāji meta virsū akmeni un nogalināja viņu. Šis stāsts nav par pirmajiem kristietības gadsimtiem. Tas notika pirms apmēram diviem mēnešiem – piebilda Francisks. Šodien daudzi kristieši cieš fiziskās vajāšanas. Viņi tiek apvainoti zaimošanā un mocīti. Turpinājumā Svētais tēvs norādīja arī uz citām vajāšanu formām.
Trešais nabadzības izpausmes veids ir pamestība un vientulība – turpināja pāvests. To piedzīvoja sv. Pāvils. Šis "lielais apustulis", kurš ne no kā nebaidījās, saka, ka tiesas laikā visi viņu bija atstājuši. Reizē viņš tomēr piebilst, ka Kungs bija viņam līdzās un viņu stiprināja. Kā tas var būt, ka cilvēks, kurš agrā jaunībā ar lielu entuziasmu atsakās no bagātībām, lai sekotu Jēzum, un tad visas dzīves garumā uzticīgi pacieš visdažādākās vajāšanas un ikdienas dzīves grūtības, beigās tiek pamests viens?
Pietiek padomāt par Jāni Kristītāju, kurš bija lielākais vīrs, kāds vispār no sievietes ir dzimis, kurš bija izcils sprediķotājs, pie kura nāca cilvēku pūļi, tiek pamests viens cietumā. Viņš mokās cietuma cellē un beigās piedzīvo moceklību. Lai neietu nekur tālu, pietiek padomāt arī par mūsdienu veco ļaužu namiem, kuros savas dzīves pēdējās dienas vientulībā pavada priesteri un klostermāsas, kas savu dzīvi veltīja citu labā. Daudz ir tādu, par kuriem neviens neatceras.
Noslēdzot homīliju, Francisks atgādināja, ka šādu nabadzības izpausmi paredzēja pats Jēzus. Viņš Pēterim sacīja, ka tas jauns būdams gāja, kur gribēja, bet, kad kļūs vecs, tiks vests tur, kur negribēs iet. Tātad, Kristus māceklim ir ejams nabadzības ceļš, un viena no nabadzības formām ir arī vientulība un pamestība. Īstenībā, to piedzīvoja pats Jēzus, kurš pie krusta kliedza: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?" Šajā sakarā pāvests aicināja visus lūgties par priesteriem, bīskapiem, pāvestu un lajiem, lai tie spētu iet nabadzības ceļu atbilstoši Kunga gribai.
