Igaunija: ekumenisma ceļš, kas ved uz mieru
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Igaunijā dzīvo aptuveni 5 tk. katoļticīgo. Taču šī nelielā kopiena turpina palielināties, pateicoties padomju režīma mocekļa, vācu tautības jezuīta, bīskapa Eduarda Profitliha iesētajai sēklai. Valsts, kā zināms, ir maza, tomēr katoļticīgajiem nav viegli piedalīties Svētajā Misē. Daudziem no viņiem jāmēro diezgan lieli attālumi ar automašīnu, lai saņemtu Svēto Komūniju un citus sakramentus vai parunātu ar priesteri. Igaunijas apustuliskais administrators ir bīskaps Filips Žurdāns.
Mario Galgano no Vatikāna Radio vācu programmas stāsta, ka bīskaps Žurdāns un teoloģe Marge-Marija Paasa ir bīskapa Profitliha beatifikācijas procesa postulatori. Šis bīskaps ieradās Igaunijā 1931. gadā kā apustuliskais administrators. 1936. gadā viņš tika nominēts par Tallinas arhibīskapu.
Igaunijā svarīgu lomu spēlē ekumenisms. Abu pareizticīgo Baznīcu locekļi – gan Konstantinopoles, gan Maskavas patriarhātam piederīgie – aktīvi iesaistās starpkonfesionālā dialogā. “Protams, tie izvairās no šī brīža politiskajiem jautājumiem, kā to pastāstīja kāds katoļticīgo minoritātes pārstāvis”, saka Mario Galgano. Tie, kuri Igaunijā pieder katoļu Baznīcai, lielākoties ir ārzemnieki vai vietējie konvertīti.
Marge-Marija ir viena no viņiem – igauniete, kas konvertējusies katolicismā. Arī viņa ir iesaistījusies ekumenisma jomā. Viņa apgalvo, ka “dialogs un klausīšanās ir svarīgi faktori, lai sasniegtu mieru”. Kodasemā, kas atrodas valsts vidienē, izveidots katoļu jauniešu centrs. Tas atrodas meža vidū – tālu no pasaules. Tā būvniecību iesāka bīskaps Profitlihs.
Pēc protestantu reformas no katoļu Baznīcas Igaunijā gandrīz nekas nepalika pāri. Pēc tam, no 1783. gada 15. aprīļa, katoļticīgo kopiena ar diviem maziem tās centriem – Tallinu un Tartu – tika iekļauta Minskas-Mogiļevas arhidiecēzē, bet no 1918. gada 22. septembra – Rīgas diecēzē.
1931. gada 11. maijā Igaunija no Svētā Krēsla puses tika pakļauta komisijai “Commissio pro Russia” kā īpaša apustuliskā administrācija un bīskaps Eduards Profitlihs nominēts par apustulisko administratoru ad nunctum Sanctae Sedis. Neskatoties uz pastorālajām grūtībām, kādas saistījās ar katoļticīgo mazo skaitu, ar to, ka tie runāja atšķirīgās valodās un bija izkaisīti pa visu teritoriju, jaunais juridiskais statuss ļāva katoļu Baznīcai Igaunijā auglīgi attīstīties. Drīz vien par jaunā bīskapa darbību sāka interesēties sabiedriskā doma, un viņa homīlijas ieradās klausīties arī citām reliģijām piederīgie.
1940. gada 17. jūnijā Igauniju, tāpat kā Latviju, okupēja padomju karaspēks ar visām no tā izrietošajām sekām. Notiekot nežēlīgām vajāšanām, 1941. gada12. martā pāvests Pijs XII nosūtīja bīskapam Profitliham iedrošinājuma vēstuli.
Ateistiskais režīms bīskapu apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā un izsūtīja. Par to, kas notika pēc tam, ilgu laiku nekas nebija zināms. Tikai pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas Augstākā tiesa rehabilitēja bīskapu Profitlihu. Izrādījās, ka 1941. gada 21. novembrī viņš tika notiesāts uz nāvi, bet nomira 1942. gada 22. februārī Kirovas cietumā pirms soda izpildes.
