Meklēt

Mostaras pilsētas panorāma Mostaras pilsētas panorāma 

Mostara – pilsēta, kurā arī pēc 30 gadiem jūtamas kara sekas

No 1992. gada marta līdz 1995. gada decembrim karš lika līt asinīm Bosnijas-Hercegovinas zemē. Lai arī kopš tā sākuma ir pagājuši 30 gadi, vardarbības sekas joprojām ir atstājušas savu nospiedumu. Bosnija-Hercegovina liek aizdomāties par karu, kurš atkal plosās Eiropas sirdī, šoreiz Ukrainā. Bijušās Dienvidslāvijas pilsētā Mostarā nesen viesojās Vatikāna Radio žurnālists Žans Šarls Putcolu, kurš dalās sava ceļojuma iespaidos:

Žans Šarls Putcolu - Vatikāns

Senā Mostaras pilsēta saviem apmeklētājiem piedāvā iespēju iegriezties “Kara un genocīda muzejā”. Pirms 4 gadiem to izveidoja neliela brīvprātīgo grupa, lai no cilvēku atmiņas neizzustu briesmīgie notikumi bijušajā Dienvidslāvijas Republikā. Muzejā ir savāktas daudzas personīgās liecības. Tā iekārtošanas brīdī izstādei pietika tikai vienas istabas, taču vēlāk Mostaras iedzīvotāji sāka nest priekšmetus, kas liecināja par karu, kā arī aizvien vairāk stāstīt par to, kas piedzīvots. Tāpēc laika gaitā muzejs kļuva arvien plašāks.  

Izejot apģērbu un apavu rindas, kas tika atrasti kopā ar cilvēku mirušajiem ķermeņiem daudzajos masu apbedījumos, var iedomāties to, kas Mostaras iedzīvotājiem bija jāpārdzīvo pirms 30 gadiem. Tā, piemēram, šeit var iepazīties ar bosniešu ārsta Eniza Begiča, pēc reliģijas musulmaņa, stāstu. Pirms kara viņš bija iemantojis visu vietējo ļaužu cieņu un mīlestību. Begičs ārstēja visus, kam bija nepieciešama palīdzība, nešķirojot pacientus horvātos, serbos, vai bosniešos. Kara laikā viņu arestēja Bosijas serbi, kas pildīja ģenerāļa Ratko Mladiča pavēles. Ārsts tika aizvests uz Omarskas koncentrācijas nometni.

Liecību par viņa likteni muzejam ir sniedzis viens no pacientiem, kuram izdevies uzmeklēt kādu serbu-bosniešu kareivi, kurš iežēlojies par ārstu un katru dienu nesis viņam ēdienu. Karam beidzoties, Enizs Begičs vairs nebija atrodams. Kā vēlāk liecināja daži izdzīvojušie koncentrācijas nometnes iemītnieki, ēdienu, ko pats bija saņēmis, viņš ikreiz esot izdalījis citiem, pats sev neatstādams neko. Pastāv iespēja, ka žēlsirdīgais dakteris ir miris apstākļos, kas joprojām nav noskaidroti.

Mostaras Kara un genocīda muzejs ir pilns ar citām līdzīgām liecībām. Tāpat tas ir pilns ar fotogrāfijām. Lai tās aplūkotu, ir vajadzīga pamatīga drosmes deva. Ir arī video, kas satur aculiecinieku stāstīto.

Uzturoties šai muzejā, nav iespējams nevilkt paralēles ar karu, kas šobrīd norisinās Ukrainā. Šīs paralēles atspoguļojas vai katrā fotouzņēmumā un stāstā. Pirms doties prom, apmeklētāji uz muzeja sienas ir atstājuši neskaitāmas zīmītes. Katrs ir kaut ko uzrakstījis savā valodā. Izejot ārā, visapkārt jūtama dzīvības vibrācija. Mostaras vecpilsēta ir “atdzīvojusies” pēc 30 kara gadiem, kā arī pēc nesenās pandēmijas un tūristu šeit atkal ir tikpat daudz cik iepriekš. Atkal dimd baznīcu zvani, no mošejas skan sauciens uz lūgšanu, reliģiskās kopienas atsākušas mierlaiku dzīvi.

Mostarā ir nedaudz vairāk par 113 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem 48% ir horvāti, 44% bosnieši un 4% serbi. Serbi ir vienīgā kopiena, kuri pēc kara ir palikuši mazākumā. Pirms 1992. gada viņu šeit bija 18%. Ja pirms kara serbi, horvāti un bosnieši dzīvoja tais pašos kvartālos, šodien tie ir etniski sadalīti. Horvātu lielākais vairums dzīvo Neretvas upes Rietumu, bet bosnieši Austrumu krastā. Upe ik dienas bez problēmām tiek šķērsota no viena krasta uz otru, taču katra kopiena tagad dzīvo savā teritorijā.

Pēc kara daudz mazāk ir jaukto laulību. Kāds 60 gadus vecs rotkalis, kurš darbjas vecpilsētā, stāsta, ka viņš ir musulmanis, bet sieva katoliete. Kara laikā viņš karojis kopā ar bosniešiem, bet sievas radi pretējā frontē kopā ar Bosnijas horvātiem. “Tas viss tagad ir pagātnē. Šodien visa ģimene atkal pulcējamies kopā gan musulmaņu, gan kristiešu svētkos,” stāsta rotkalis, gatavodams kārtējo suvenīru. Pašreizējās politiskās spriedzes situācijās viņš vaino politiķus, kurus sauc par “korumpētiem”.

Senais Mostaras tilts piesaista daudzus apmeklētājus. Taču šis pilsētas simbols, šķiet, ir pazaudējis savu galveno funkciju vienot dažādās kopienas. 1993. gada 9. novembrī tilts tika sagrauts horvātu veiktajā bombardējumā, kura mērķis bija vēl vairāk izolēt jau tā ielenktos bosniešus. Lai arī tilts ir rekonstruēts, saglabājot tā iepriekšējo izskatu un 2005. gadā iekļauts UNESCO pasaules kultūrmantojuma sarakstā, tas sirdī liek iezagties sāpēm par to, ka ienaids ir iedragājis šīs vietas vēsturisko etnisko daudzveidību.

Neraugoties uz to, ka rekonstrukcijas darbi daudzviet tuvojas noslēgumam, daudzas izpostītās ēkas un lādiņu skartie mūri atgādina par šeit notikušo drāmu, bombardējumiem, šāviņiem, zaudētajām dzīvībām, kas bieži vien aprāvušās, upurim dodoties pie akas, lai piepildītu spaini ar ūdeni. Mostaras kapsētas liecina par milzīgo apbedījumu skaitu. Kapu pieminekļi atklāj šeit apbedīto cilvēku vecumu. Lielākā daļa ir bijuši jaunāki par 30 gadiem. Visjaunākajam –  tikai 19. Kapu celiņa stūrī akmenī ir iegravēti vārdi “Neaizmirstiet!”

17 gadus vecais Milans, kurš vasarā strādā Mostaras turku kultūras centrā, par karu zina tikai to, ko ir mācījies skolā un ko dzirdējis no ģimenes locekļiem. “Mēs joprojām izbaudām kara sekas,” saka jaunietis svešiniekam, pirms nodoties sociālekonomiska rakstura sarunai. Viņš stāsta, ka visiem šeit nepietiek darba, tāpēc daudzi atstāj valsti. “Nevar teikt, ka esam nabadzīgi, bet pirms tam dzīvojām labāk,” turpina Milans. Viņš precizē, ka Dienvidslāvijas laikā, kad valsti vadīja maršals Tito, šī zeme bijusi attīstītāka, šeit notikusi ekonomiskā augšupeja un tā bijusi arī ievērojams bruņots spēks.

Karš Ukrainā ir uzmodinājis “vecos dēmonus” arī Bosnijā-Hercegovinā. Pēc tam, kad 24. februārī Ukrainā iebruka Krievijas karaspēks, serbu-bosniešu nacionālistiskā spārna līderis, serbs Milorads Dodiks sāka apdraudēt jau tā delikāto līdzsvaru starp serbu, horvātu un bosniešu kopienām. Šobrīd Dodiks apgalvo, ka Bosnijai-Hercegovinai šai konfliktā ir jāpaliek “neitrālai”.

Milorads Dodiks bija metis izaicinājumu, 9. janvārī Banja Lukā sarīkojot 800 kareivju lielu demonstrāciju sakarā ar serbu nacionālistu svētkiem, pretēji tam, ka Bosnijas Konstitucionālā tiesa tos ir atzinusi par nelikumīgiem, jo šie svētki diskriminē bosniešu musulmaņus un horvātu katoļus. Pirms 30 gadiem, 1992. gada 9. janvārī, Bosnijas serbi pasludināja savas valsts izveidošanu Bosnijā-Hercegovinā. Divus mēnešus vēlāk sākās karš, kurš paņēma vairāk nekā 100 tūkstošus dzīvību.

Mostaras tilts ar savu vēsturi atspoguļo vairākkārt atkārtotās pāvesta Franciska apelācijas pēc miera. Ne jau bez grūtībām vecais tilts cenšas vienot kara plosītās ģimenes un kopienas, veicināt piedošanu un izlīgšanu. Tā īstais paaicinājums ir kļūt par “tikšanās tiltu starp tautām, par brālīguma un miera tiltu” pretēji “karu un konfliktu apdullinošajam troksnim”.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

11 jūnijs 2022, 14:50