Meklēt

Vatican News
Džona Kenedija un Ņikitas Hruščova tikšanās Vīnē Džona Kenedija un Ņikitas Hruščova tikšanās Vīnē 

Džons Kenedijs un multilaterālisma “atgriešanās”

1963. gada 22. novembrī Dallasā tika nogalināts Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džons Kenedijs. Vatikāna Radio žurnālists Alessandro Džizotti aicina pakavēties pārdomās par Kenedija skatījumu uz ārzemju politiku, ievērojot multilaterālisma perspektīvu un ASV lielvaras apliecinājumu pasaulē.

Alessandro Džizotti - Vatikāns

 “Lūgsim Dievu, lai Džona Kenedija upuris kalpotu lietai, ko viņš izvirzīja: palīdzēt aizstāvēt tautu brīvību un mieru pasaulē.” Ar šādiem, aizkustinājuma pilniem vārdiem pāvests Pāvils VI 1963. gada 23. novembrī atgādināja, ka dienu iepriekš tika brutāli nogalināts ASV prezidents. Atceroties pirmo katoļticīgo prezidentu, ar kuru dažus mēnešus pirms viņa nogalināšanas tikās Vatikānā, pāvests, tātad, uzsvēra divas lietas – mieru un brīvību. Ir zīmīgi, ka ik gadus, kad tuvojas kārtējā gadskārta kopš Džona Kenedija nāves, tiek analizēta politiskā pieredze viņa prezidentūras laikā, kam arī šodien, pēc gandrīz 60 gadiem, piemīt spēcīgs valdzinājums un vērtība tālu aiz ASV robežām.

 “Atgriešanos” pie multilaterālisma starptautiskajās attiecībās, lai arī ne vienmēr ar izciliem rezultātiem, šogad, piemēram, varēja vērot Glāzgovā notikušajā konferencē par klimatu. Šajā un citās tikšanās reizēs ir novērtēts ieguldījums, ko Džons Kenedijs savas prezidentūras 1000 dienu laikā deva mazāk unipolāras, bet vairāk multilaterālas, uz  dialoga balstītas starptautiskās politikas labā.

 “Kenedija ārzemju politika,” apgalvo Mūsdienu vēstures docētājs Milānas Katoļu universitātē Agostino Džovaņjoli, “ir bijusi pretrunīga, gluži tāpat kā tādas ir daudzu valstu politikas, jo īpaši mūsu dienās, kad ir jāsaskaras ar daudzām un komplicētām problēmām. Tomēr, ar “Jaunās robežas” tēlu Kenedijs ir atstājis nozīmīgu devumu cerības gaisotnē, kas vienmēr ir bijusi vislabākā sabiedrotā mieram. Viņš ir spējis saskatīt ļoti spēcīgās tautu ilgas pēc starptautiskās sadarbības pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā. Šai ziņā galvenais virzošais spēks bija pāvests Jānis XXIII, kurš daudz darīja, lai izgaisinātu Aukstā kara atmosfēru un neļautu attīstīties “karstajam” karam, piemēram, Kubas krīzes gadījumā. Jānis XXIII veicināja intensīvāku multilaterālismu, koncentrējoties uz lielajām starptautiskajām organizācijām, sākot jau no ANO. Tie bija izšķirīgi dekolonizācijas gadi. 1961. gads ieguva nosaukumu “neatkarību gads”. “Šķita, ka pasaule kļūst citāda ar tik daudzu jaunu tautu klātbūtni starptautiskajā panorāmā,” saka profesors Džovaņjoli.

 “Kenedijs, bez šaubām, bija internacionālists,” apgalvo diplomātijas docētājs Romas universitātē LUISS Paskvāle Ferrara. Viņš precizē šīs politiskās izvēles jēgu, atgādinot slaveno Kenedija frāzi “nekad nevajag vest sarunas baiļu dēļ, bet nekad nevajag baidīties no sarunām”. Kenedijs nebija pārmērīgs pacifists, bet viņš ticēja sarunām. Viņš parakstīja pirmo traktātu ar Padomju Savienību par daļēju atomieroču izmēģinājumu aizliegumu. Tā ir būtiska vienošanās par bruņošanās kontroli atomieroču ērā.

 “Nezinu, vai Kenediju var definēt kā “multilaterālistu” šī termina mūsdienu nozīmē,” saka profesors Ferrara. Viņš paskaidro, ka toreiz nebija daudz izvēļu. Šodien Amerikas Savienotās Valstis, vienlaikus saglabājot savu darbību ANO sastāvā, attiecībā uz globāliem jautājumiem ir ļoti ieinteresētas radīt tematiskas un selektīvas koalīcijas. Kenedija laikā galvenais ASV mērķis bija likt funkcionēt Drošības padomei un Atlantiskajam blokam. Šīs ir divas multilaterālas institūcijas vārda vispilnākajā nozīmē.

Viens no Eiropas tēviem Žans Monē Kenediju uzskatīja par tādu amerikāņu prezidentu, kurš ir īpaši jūtīgs pret Eiropas unifikāciju. No otras puses, viņš bija arī ciešāku atlantisko partnerattiecību veicinātājs, par ko viņam nācās saskarties ar Šarla de Gola opozīciju, īpaši attiecībā uz Lielbritānijas dalību Eiropas Savienībā.

Tātad, kas šodien paliek no Kenedija prezidentūras attiecībās starp Vašingtonu un Briseli? “Kenedijs,” atbild Ferrara, “tiecās pēc Rietumu politiskās vienotības. Viņš piedāvāja atlantisko kolektīvo atomspēku, par kuru atbildībā dalās arī Eiropas spēcīgākās valstis, sākot ar Lielbritāniju.” “Šodien ir interesanti vērot,” piebilst profesors, “ka Anglija atkal neietilpst Eiropas Savienības kartē, kā arī to, ka pastāv tendence veidot divpusējas attiecības drošības jautājumos. Tam par piemēru kalpo nesen parakstītā vienošanās starp Grieķiju un Franciju, nemaz jau nerunājot par spriedzi uz Austrumeiropas robežām. Lai arī tā lielā mērā atšķiras no Aukstā kara laikiem, tomēr ir ne mazāk riskanta. “Kenedija mantojums atgādina, ka “nāciju Eiropa” ir daudz trauslāka par integrācijas Eiropu gan stratēģiskā un drošības, gan simboliskā, nozīmē, kā piemēram, “kopīgā politiskā telpa”,” saka profesors Ferrara.

Agostino Džovaņjoli, savukārt, pasvītro, ka arī pēc vairāk nekā pusgadsimta Kubas krīzes diplomātiskais risinājums starptautiskajā scenārijā ir un paliek visaugstākais sasniegums, kas paveikts Kenedija laikā. Vēsturnieks atgādina, ka Kenedijs ir devis nozīmīgu ieguldījumu sarežģītu politisko jautājumu risināšanā Aukstā kara kontekstā. Pēc Kubas krīzes 1962. gadā, kad pasaule atradās soli pirms atomkara, šīs briesmas Amerikas Savienotajām Valstīm un Padomju Savienībai lika apstāties un uzsākt dialogu, kas veda pie respektīvo atomraķešu bāzu iznīcināšanas dažādās zemēs, tai skaitā, Itālijā, un attīstīt sarunas par atomieroču ierobežošanu.

1963. gadā Kenedijs apmeklēja Berlīni, kur 1961. gadā tika uzcelts mūris, kurš pilsētu sadalīja divās daļās – Austrumberlīnē un Rietumberlīnē. Šeit viņš teica pazīstamo frāzi: “Ich bin ein Berliner” – “Es esmu berlīnietis”, kas no vienas puses izteica Rietumu pasaules solidaritāti ar pilsētas iedzīvotājiem, bet no otras – mūri atzina kā piepildījušos faktu, ko vairs nevar pakļaut diskusijām.

Kenedijs, Jānis XXIII, Hruščovs. ASV prezidenta persona bieži tika nolikta blakus divām pārējām to gadu ievērojamākajām personām. Miers, dialogs un atomatbruņošanās bija centrālie temati Kenedija prezidentūras laikā, un tomēr tieši šai laikā tika uzsākta militārā eshalācija Vjetnamā. Tātad, ne bez ēnām, kaut arī neskarts paliek Dallasā nogalinātā prezidenta valdzinājums starptautiskajā politikā. “Šis valdzinājums,” atzīmē profesors Džovaņjoli, lielā mērā bija saistīts ar Rietumu pasaules ilgām pēc neierobežota progresa. Šī pasaule katru gadu aizvien vairāk attālinājās no II Pasaules kara traģēdijas un baudīja aizvien lielāku labklājību. Šķita, ka ir iespējams nesaraujami savienot modernizāciju un taisnīgumu,” saka profesors no Milānas Katoļu universitātes. Viņa kolēģis Romas universitātē LUISS Paskvāle Ferrara Kenedija harizmu saista ar viņa “atklāto” pasaules un starptautisko attiecību skatījumu pēc II Pasaules kara, kuru viņš pats pieredzēja, kalpodams jūras kara spēkos.

 “Atšķirībā no Kenedija laikiem,” norāda Ferrara, “starptautiskajā arēnā ir notikušas dziļas izmaiņas, taču viņa atstātā mācība ir ļoti aktuāla. Kenedijs teica, ka tad, ja nespējam pārvarēt savas atšķirības, varam tomēr veidot pasauli, kurā dažādība nerada nepārvaramu problēmu. Šodien Rietumu sistēmas konfrontācijas temats ar alternatīvām sistēmām atrodas “starptautiskās aģendas” priekšplānā.”

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

25 novembris 2021, 16:33