Meklēt

Vatican News
Vatikāna Radio latviešu redakcija (arhīva foto) Vatikāna Radio latviešu redakcija (arhīva foto) 

Marta Rasupe – īsta savas tēvijas sūtne ārzemēs

Ar jūtām vien nepietiek, vajadzīgs kāds lielāks upuris, ko varētu likt uz Latvijas atdzimšanas altāra – rakstīja filoloģijas doktore, Neapoles un Romas augstskolu profesore un ilggadējā Vatikāna radio programmas latviešu valodā darbiniece Marta Rasupe. Viņa uz itāļu valodu ir iztulkojusi Jāņa Raiņa un citu latviešu autoru darbus. Bez viņas nebija iedomājama arī Latvijas Valsts svētku svinēšana.

Astra Šmite - LNB

Kad 1982. gada nogalē mūžībā aizgāja Marta Rasupe, latviešu trimdas laikrakstā Laiks, bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis publicēja nekrologu[1]. Tajā lasām: “20. decembrī Romas Gvarnjeri slimnīcā pēc vairāku mēnešu ciešanām Dieva mierā aizgāja Vatikāna radio latviešu programmas ilggadējā darbiniece, filoloģijas doktore Marta Rasupe, dzimusi 1900. gada 12. maijā.” Tātad šogad varam atzīmēt Rasupes 120. dzimšanas dienu un atskatīties uz viņas bagāto mūža devumu.

Citā rakstā[2] bīskaps Brumanis izteicies: “Pieminēsim ar zināmu apbrīnu visai savdabīgu latviešu sievietes personību, kuras sirds pukstēja Latvijai un visam labam un cēlam. Ar savu atbildīgo un diženo stāju viņa bija īsta savas tēvijas sūtne ārzemēs.” Domu par Rasupes patriotismu uzsvēris arī  mākslinieks Juris Soikans, sakot, ka: “…viss viņas domās, sapņos un darbos apvienojams vienā vienīgā vārdā – Latvijai”.

Rasupe nonāca Romā 1934. gada nogalē kā romāņu valodu studente pēc tam, kad uzvarēja Itālijas valdības izsludinātā konkursā. Pabeigusi studijas Romas universitātē, viņa vispirms bija latviešu valodas lektore Neapoles Austrumu institūtā, bet no 1939. gada strādāja Latviešu valodas lektorātā pie Romas universitātes. Rasupe ļoti ātri iejutās Itālijas sabiedrībā un sāka publicēties itāliešu dienas laikrakstos un žurnālos jau no 1935. gada. Kopā ar tā laika Latvijas vēstnieku Itālijā profesoru Arnoldu Spekki un citiem autoriem viņa piedalījās grāmatas La Lettonia  sagatavošanā, ko iespieda Romā 1939. gadā.

Vatikāna radio Rasupe  sāka darboties 1953. gadā līdztekus pasniedzējas darbam Romas Universitātes latviešu valodas lektorātā, bet pēc pensionēšanās 1966. gadā kļuva par latviešu raidījumu redakcijas ārštata korespondenti un strādāja līdz 1978. gadam. Tad gadu nasta lika sevi manīt un viņai ar dziļu nožēlu pēc divdesmit pieciem gadiem bija jāatstāj Vatikāna radio.

Atvadoties Rasupe uzrakstīja pateicības vēstuli, kas publicēta 1979. gada “Radio Vaticana”  marta biļetenā[3]. Tajā teikts: “Mana radio darba noslēgumā Vatikāna radiofona vadība mani apveltī ar tik lielu reliģisku, garīgu un arī materiālu atzinību, ka man dziļi pateicīgai un aizkustinātai jāatzīstas: “Kungs, es neesmu cienīga!” Tā esmu es, kas pateicību parādā. Mums, bēgļiem, kuru dzimtene un ģimene ir komunistu varā, kristīga uzmundrinājuma vārdu pārraidīšana caur Vatikāna radiofonu ir apustulāts, kas izteicas godbijīgā ziedošanās gribā, neprasot citu atlīdzību kā tikai garīgu gandarījumu. Nekad neaizmirsīšu mūsu raidījumu pirmos brīžus, kad tos devām Markoni tornī. Tie bija smagi gadi, jo nebija sakaru ar Latviju. Tomēr no citiem avotiem zināju, ka manas mīļās un tuvās personas klausījās Vatikāna radiofona latviešu raidījumus un arī pazina manu balsi. Un tas nav viss. Dzīvojot bez dzimtenes un piederīgajiem, Vatikāna radiofona personālā ieguvu sirsnīgu un jūsmīgu ģimeni. Ar to palikšu saistīta vienmēr […] savās atmiņās un lūgšanās.”

Vēstulē māksliniekam Jurim Soikanam[4] Rasupe vēstījusi, ka radiofona studiju esot iekārtojusi galvenokārt ar viņai piederīgiem priekšmetiem, kam ir latvisks raksturs un izcelsme. Aizejot viņa esot visu atstājusi, ieskaitot sev tik mīļo Soikana grafiku. Jāpiebilst, ka tā joprojām rotā latviešu redakciju Vatikāna radio studijā.

Sakarā ar pensionēšanos pāvests Jānis Pauls II īpašā ceremonijā pasniedza Rasupei savu fotoattēlu ar autogrāfu un šādiem vārdiem: “Profesorei Martai Rasupei izjustā pateicībā par pašaizliedzīgo darbu Vatikāna radiofonā no sirds dodam viņai Apustulisko svētību, izlūdzot viņai bagātīgas debesu žēlastības.”[5]  

Rasupe bija dzimusi un uzaugusi luterticībā, bet Romā pārgāja katoļticībā, kaut viņa būtu varējusi strādāt gan Universitātē, gan Vatikāna radio arī būdama protestante. Viņas pāriešana katoļticībā bija sirdī dziļi pārdzīvota garīga pārdzimšana un to veicināja arī sāpes par dzimtenes zaudēšanu. Vienā no vēstulēm Rasupe rakstījusi, ka viņai licies: “…ar jūtām vien nepietiek, ka vajadzīgs kāds lielāks upuris, ko varētu likt uz Latvijas atdzimšanas altāra. Pārgāju katoļticībā, jo tas nozīmēja atteikšanos no brīvo uzskatu dzīves un pakļaušanos stingrai morāliskai disciplīnai, savas personīgās ērtības noniecināšanu un visas personības pārveidošanu, sekojot Kristus ideālam.”[6]

Marta Rasupe īpaši pieminama arī tāpēc, ka viņa starp Itāliju un Latviju uzcēlusi paliekošu kultūras tiltu kā tulkotāja, literatūrzinātniece un žurnāliste. Par to liecina daudzās publikācijas Itālijas presē un iespaidīga latviešu autoru tulkojumu virkne.

Rasupes ieguldījums latviešu literatūras tulkošanā ir kā pamatakmens Itālijas un Latvijas literāro sakaru jomā. Tūlīt pēc kara, jau 1945. gadā Rasupes tulkojumā iznāca Rūdolfa Blaumaņa noveļu izlase[7] un Kārļa Skalbes pasaku krājums[8]. Nākamajā gadā ar itāļu dzejnieku līdzdalību tika sagatavota un publicēta latviešu jaunākās dzejas izlase[9], kurā pārstāvēti piecpadsmit latviešu dzejnieki. Vēl pēc dažiem gadiem  iznāca Raiņa luga “ Jāzeps un viņa brāļi”[10] , kā arī Baltijas teiku krājums[11]. 1963. gadā grāmatu tulkojumu virkni noslēdza latviešu dzejas  krājums[12], kurā ievietots Andreja Eglīša dzejojums “Dievs, tava zeme deg”.

Latvijas muzeju un bibliotēku materiālos atrodamas ziņas, ka Rasupe iztulkojusi itāliski vēl divas Raiņa lugas - "Zelta zirgs” un “Uguns un nakts”. Diemžēl tā arī nav izdevies noskaidrot, kur pēc Rasupes nāves palikusi viņas mājas bibliotēka un rokraksti. Bīskaps Brumanis savā rakstā gan pieminējis, ka Rasupe vēlējusies, lai viņas manuskripti pēc nāves tiktu sadedzināti, bet grūti noticēt, ka visas šīs vērtības gājušas bojā uguns liesmās.

Latviešu raidījumos viņa aizvien iekļāva kultūras programmas, uzaicinot piedalīties visdažādāko profesiju pārstāvjus no Romā iebraukušajiem latviešiem, tā informējot tautiešus Latvijā un pasaulē par sabiedrisko un kultūras dzīvi trimdā. Vatikāna radio viesojušies un intervēti tādi latviešu trimdas darbinieki kā jurists Verners Vītiņš, mākslinieks Juris Soikans, literatūrkritiķis Jānis Rudzītis, ģeofiziķis Leonīds Slaucītājs, filozofs Staņislavs Ladusāns, rakstnieks un žurnālists  Kārlis Ķezbers un daudzi citi. Kārlis Ķezbers atmiņās rakstījis, ka pēc šķiršanās no mātes 1945.gadā Latvijā, tā arī nav varējis ar viņu vairs tikties. Taču klausoties Vatikāna radio, māte dzirdējusi dēla balsi. Tas liecina par to, cik gaidīti bija radio raidījumi Latvijā un, ka, lai cik dzelžaini bija aizkari, tie tomēr kādreiz nedomātā un neplānotā veidā pavērās.

Neraugoties uz to, ka Rasupes veselību bija iedragājusi jaunībā pārslimotā tuberkuloze, viņa nesaudzēja sevi un pašaizliedzīgi darbojās latviešu un Latvijas labā. Var teikt, ka viņa kļuva par neoficiālu Latvijas kultūras atašeju. Tad, kad cilvēki viņai pateikušies, tad ne viens vien saņēmis atbildi: “Nav par ko pateikties, to daru ne jūsu, bet Latvijas dēļ.” 

Daudzi viņu pieminējuši arī saistībā ar latviešiem nozīmīgiem svētkiem. Bez viņas nav bijusi iedomājama ne Jāņu, ne Latvijas valsts svētku svinēšana. Rasupe pratusi saliedēt nelielo latviešu saujiņu un valsts svētkos aicināti piedalīties arī citu trimdas nāciju pārstāvji un viņas itāļu audzēkņi no Romas universitātes. Valsts svētku svinības parasti tika rīkotas labās telpās ar bufeti un ērtībām. Tajās valdīja silts un draudzīgs noskaņojums.

Rasupe dzīves laikā necentās izcelties – gluži pretēji – viņa vēlējās, lai netiktu lieki pieminēta par savu gādību, izpalīdzību un uzupurēšanos. Savā dziļākajā būtībā viņa bijusi ļoti vienkārša. Taču tie, kas pazinuši Martu Rasupi, ir atstājuši pietiekami daudz liecību, kas parāda viņas darbības nozīmību un devumu Latvijai.

 

[1] Brumanis A. Marta Rasupe aizsaulē. No: Laiks. 1983. gada 5. janvāris.

[2] Brumanis A. Dr. Marta Rasupe (1900–1983). No: Universitas. Ņujorka. Nr. 63. 1989. 40.–41. lpp.

[3] K.R. [?Kazimirs Ručs]. Marta Rasupe mūžīgā mierā. No: Gaisma. 1983. nr. 2. 42-44.lpp.

[4] Vēstule Jurim Soikanam 1979. gada. 26. janvārī. No Misiņa bibl. krājuma

[5] Pāvesta atzinība “Dzintara” godabiedrei dr. Martai Rasupei. No: Akadēmiskā dzīve. 1980. nr. 22. 93. lpp.

[6] Vēstule Oskaram Sīlim. Romā, 1948. gada 12. martā. No Okupācijas muzeja krājuma.

[7] Blaumanis R. Gelo in primavera. Roma: S. De Carlo, 1945.

[8] Skalbe K. Il mulino del gatto. Roma: Sandron, 1945.

[9] Poeti lettoni contemporanei . A cura di M. Rasupe. Versioni italiane di Diego Valeri, Ettore Serra ed Eugenio Adami.  Roma:Sandron, 1946.

[10] Rainis. Giuseppe e i suoi fratteli. A cura di Marta Rasupe e Ettore Serra. Firenze : Sansoni, 1949.

[11] Rasupe Marta. Leggende baltiche.  Roma : Edizioni dell’Ateneo, [1949].

[12] Poeti lettoni contemporanei. Presentati da Marta Rasupe nella versione di Ettore Serra. Milano : Casa editrice Ceschina, 1963.

18 novembris 2020, 14:53