Ziemeļīrija: apritējuši 15 gadi, kopš izbeigta militārā darbība
Inese Šteinerte - Vatikāns
Konfrontācija starp abām grupām ilga jau kopš 1921. gada, kad 26 Dienvidīrijas grāfistes, kurās pārsvarā dzīvoja katoļi, tika pasludinātas par brīvu valsti. Sekoja divi pilsoņu kara gadi. Īrijas ziemeļu, jeb Olsteras grāfistes ar protestantu pārsvaru palika Apvienotās Karalistes sastāvā.
60. gados Olsteras katoļi mobilizējās, prasot pilsoniskās tiesības, bet Londona uz Īrijas ziemeļiem nosūtīja savus kareivjus, lai ar spēku ieviestu mieru, novērstu nekārtības un vardarbību. Vēlāk, 70. gadu sākumā, notika Īrijas Republikas armijas atbruņošanās. 1972. gada 30. janvāris vēsturē ienāca kā Asiņainā svētdiena. Derijā, pilsētā, ko Anglijā sauca par Londonderiju, Britu karaspēks nogalināja 14 katoļticīgos īrus. Sekoja Stortmontas parlamenta atlaišana un pastiprinājās atentāti. 1970. gadā atentātā tika nogalināts karalienes Elizabetes brālēns, pēdējais Indijas vicekaralis, lords Mauntbetens un Īrijas Republikāņu armijas pārstāvja Bobija Sendsa bada streiks cietumā un tam sekojošā nāve.
90. gadu sākumā, līdz ar sarunām, kurās pirmoreiz piedalījās unionistu partijas un Īrijas valdība, notika pavērsiens. 1993. gadā tika panākta vienošanās par Ziemeļīrijas politisko nākotni. Sarunās piedalījās Lielbritānijas premjerministrs Džons Meidžors un Īrijas premjerministrs Alberts Reinoldss.
1994. gadā Īrijas Republikāņu armija pasludināja uguns pārtraukšanu, tas pats sekoja arī no protestantu bruņoto grupējumu puses. Iesākās gandrīz 10 gadus ilgs laika posms, kurā gan uzliesmoja, gan norima atsevišķi konflikti. Sāka noformēties pirmās autonomās institūcijas, arī Ziemeļīrijas asambleja. Šai laikā Omagā “Real Ira” teroristu grupējums, kurš nepieņēma miera līgumu, lika sprāgt bumbai valdības mītnē, kurā bija pārstāvēti gan katoļi, gan protestanti. Ziemeļīrijas asamblejā notika kratīšanas, cenšoties rast liecības par spiegošanu teroristu labā. Minētais laika posms noslēdzās ar Britu premjerministra Tonija Blēra un Īrijas premjerministra Bertī Āherna atvērtību uz dialogu. 2005. gada 28. jūlijā tika pasludināta galēja atbruņošanās. Tās rezultātā, 2007. gadā Belfāstā tika izveidota reģionālā valdība, ko prezidenta kārtā vadīja unionistu līderis Īens Peislijs un viceprezidenta kārtā – Īrijas Republikāņu armijas bijušais vadītājs Mārtins Makginess.
2019. gada 18. aprīlī Derijā notika policijas spēku un tā dēvētās jaunās Īrijas Republikāņu armijas karotāju sadursme. Apšaudē bojā gāja Belfāstā dzimusī 29 gadus vecā žurnāliste Lira Makkī. Pasaulē viņa bija pazīstama kā viena no izcilākajām Ziemeļīrijas situācijas novērotājām. Par viņas nogalināšanu policija arestēja divus, 18 un 19 gadus vecus jauniešus. Tas ir vistraģiskākais notikums, ar kuru līdz pat šim brīdim saistās Īrijas jaunās Republikāņu armijas vārds. Šī grupa izveidojās 2012. gadā un tajā ir apvienojušās dažādas, joprojām aktīvās nacionālistiskās realitātes. Lai arī grupa ir neliela, taču tā izmanto ieročus.
Kā Vatikāna Radio pastāstīja itāļu žurnāliste Frančeska Lozito, kas seko Ziemeļīrijas notikumiem, neraugoties uz grupas tendenci sarīkot nekārtības, iesāktais dialoga ceļš Īrijas ziemeļos turpinās. Nozīmīgu devumu šais gados dod vietējās kristīgās kopienas. Paši iedzīvotāji to sauc par “ikdienas ekumenismu”. Žurnālistes vērtējumā paradoksāls ir fakts, ka arī ar Brexit saistītie notikumi, kas ir radījuši spriedzi Apvienotajā Karalistē, Īrijā, savukārt, vēl vairāk ir veicinājuši dialogu un sadarbību starp pusēm. Īrijas tautā Brexit ir nostiprinājis vienotības sajūtu. Valdība par savām prioritātēm ir izvēlējusies risināt bezdarba un dzīves sadārdzināšanās problēmas.
