Meklēt

Vatican News
Ilustratīvs attēls Ilustratīvs attēls  (ANSA)

Bezpajumtnieki koronavīrusa laikā

"Šis būs stāsts par Debiju - sievieti bez pajumtes, kura pa dienu dzīvo Bostonas ielās, bet naktī mīt patversmē. Debija nav vienīgā, kurai nav māju. Tādu cilvēku ir daudz - arī bagātajā Amerikā. Kāds liktenis ir piemeklējis tos, kuri inficējušies ar koronavīrusu zemē, kas šobrīd ir kļuvusi par pandēmijas epicentru?

Māsa Bernadete Mērija Reisa, FSP - Vatikāns

Debijai bija stabils, labi apmaksāts darbs. Viņa bija medmāsa kādā Bostonas slimnīcā. Pēdējos no saviem daudzajiem ceļojumiem viņa apmeklēja Svēto Zemi, Oberammergau Vācijā, kas ir pazīstama ar Kristus ciešanu atdarinājumu, pabija Romā un devās kruīzā pa Karību jūru. Tā kā Debija nebija precējusies, līdzekļu, ko tērēt savām vajadzībām, viņai netrūka. 

Drīz pēc tam, kad būdama vēl jauna sieviete, Debija no Amerikas Rietumu vidienes pārcēlās uz Bostonu, viņa sāka lietot alkoholu, kas kļuva par ieradumu. Vēlāk viņa pievērsās arī narkotikām. Vēloties izrauties no atkarībām, Debija sāka apmeklēt Anonīmo alkoholiķu klubu, ko turpina darīt arī šodien. Kopš tā laika viņa nelieto ne alkoholu, ne narkotikas. Pateicoties kādam Bostonas priesterim, Debija atgriezās Katoliskajā Baznīcā. Viņa sāka darboties arī kā ministrante savā draudzē un bija aktīva Cursillo kustības dalībniece. Lietas ievirzījās pareizajā gultnē.

Tad notika neparedzētais. Apmēram pirms 10 gadiem, kad Debija bija zaudējusi vienu no saviem vecākiem, viņa pazaudēja arī darbu. Kas notika? Par to stāsta pati Debija:

"Biju paņēmusi garāku atvaļinājumu. Pēc apmēram gada sāku meklēt jaunu darbu, taču nevarēju neko atrast. Sākās depresija. Sēdēju mājās, kamēr beidzās nauda. Drīz vien bija jāatstāj dzīvoklis. Trīs gadus dzīvoju mašīnā un tagad, jau kādus 10 mēnešus mitinos patversmē."

Patversmes Amerikas Savienotajās Valstīs ir pieņēmušas piesardzības mērus, lai starp iemītniekiem neizplatītos koronavīruss. Taču bezpajumtnieki vienalga atrodas pārāk tuvu cits citam. Debija stāsta:

"Sākumā bija sociālā distancēšanās, kad gājām ārā, bet patversmē tas nav iespējams. Tikām pamudināti bieži mazgāt rokas, bet vakaros mums bija jāsēž pie galda cieši blakus. Vīruss ienāca arī mūsu patversmē. Mēs jau iepriekš zinājām, ka tas ir tikai laika jautājums."

Nedēļas sākumā piepildījās Debijas ļaunākais sapnis. Viņa atklāja, ka ir inficējusies. Uzzinot, ka tiks pārcelta uz kādu citu vietu, sākās paniskas bailes:

"Tas bija kaut kāds šoks. Man bija tikšanās ar patversmes vadītāju, kurš apliecināja: "Jā, tavs rezultāts ir pozitīvs". Pēc tam mēs vairāki tikām no šīs patversmes izraidīti."

Arī Debija drīz tika izolēta un gaidīja transportu, kuram bija jāatbrauc, lai aizvestu viņu nezin kur. Viņai nebija ļauts paņemt pat savas mantas. Kāda pretimnākoša patversmes darbiniece izņēma no skapīša nepieciešamāko un atdeva viņai. Uz kurieni tad Debija pārbrauca?

"Esmu vietā, kas savulaik kalpoja par rehabilitācijas centru. Centrs tika slēgts jau sen, taču tagad ir atvērts tieši tāpēc, lai izmitinātu šeit ar koronavīrusu inficētos bezpajumtniekus. Visi, kas šeit atrodamies, esam tikai vīrusa nēsātāji. Saslimušo pagaidām nav. Ja tādi atradīsies, viņi tiks pārvesti uz citu vietu."

Bijušā rehabilitācijas centra darbiniekus Debija apraksta kā "ļoti jaukus un gādīgus". Par savu uzturēšanos šeit viņa stāsta:

"Pārsvarā atrodamies katrs savā istabā. Ja izejam gaitenī, esam aicināti uzvilkt sejas masku un cimdus. No rītiem ierodas medmāsa, kura pārbauda mūsu veselības stāvokli un uzdod veselu virkni jautājumu: "Vai klepojat?", "Vai kas sāp?", "Vai nepietrūkst elpas?", kā arī par mūsu slimību vēsturi. Jautājumu patiešām ir daudz un mēs godīgi uz tiem atbildam. Šai iestādē strādā arī ārsts. Darbinieki patiešām ir ļoti patīkami. Esam apgādāti ar ēdienu. Viņi bieži ienāk, lai apvaicātos, kā jūtamies. Ierodoties, daudziem no mums nebija pat nakts apģērba, jo esam izdzīti no patversmēm neļaujot pat atskatīties... Šeit darbinieki sagādā visu nepieciešamo. Viņi piedāvā mums grāmatas, dažādas spēles. Viņi par mums patiešām rūpējas. Jūtos šeit ļoti labi."

Kas Debiju sagaida turpmāk? Šī doma grozās katra bezpajumtnieka galvā - "Kas būs rīt?" Kas būs pēc tam, kad beigsies karantīna? Debija saka:

"Būs jāatgriežas patversmē. Es ceru! Dažās pamestās ēkas, tai skaitā universitātēs, tiek ierīkotas gultas vietas, lai izvairītos no pārapdzīvotības patversmēs. Es ceru, ka atgriezīšos tai pašā patversmē, no kuras tiku izraidīta, jo tur atrodas manas mantas."

Debija paļaujas uz lūgšanām. Jau pašā sarunas sākumā viņa apliecināja, ka ir ļoti pateicīga cilvēkiem, kas par viņu lūdzas. Tiklīdz saruna ir galā, sieviete piebilst, ka vēlas ierakstīt savu vārdu Interneta mājaslapā, kas ir atvērta, lai ticīgie cits par citu aizlūgtu. Atvadoties viņa saka:

"Esmu ļoti priecīga, ka tik daudzi cilvēki par mani lūgsies un ceru, ka man izdosies palikt veselai."

Debija un daudzi cilvēki, kas atrodas tādā pašā stāvoklī, kā viņa, patiešām būs priecīgi, ja par viņiem lūgsies brāļi un māsas visā pasaulē. 

Tulkoja Inese Šteinerte - Vatikāns

20 aprīlis 2020, 16:29