Meklēt

Vatican News
Pēc Ziemassvētku Svētās Mises svinībām Pēc Ziemassvētku Svētās Mises svinībām 

Ukraina: apustuliskais nuncijs apmeklē karadarbības skarto reģionu

Apustuliskais nuncijs Ukrainā Klaudio Gudžeroti svinēja Ziemassvētkus kopā ar Luganskas un Stahanovas mazajām kristīgajām kopienām. Vairāk nekā piecus gadus šeit ilgst konflikts, kurā gājuši bojā ap 13 tūkstoši cilvēku, kur joprojām notiek apšaude, valda bailes un bads. Taču, kā ir pārliecinājies pāvesta sūtnis, arī šeit plaukst cerība. Tā atspoguļojusies cilvēku smaidā, bērnu apskāvienos un sīkās, vienkāršās dāvaniņās, kas šeit iegūst milzu vērtību. Cerība bijusi vērojama arī kādas sievietes sejā, kura uzticējusi savu vēstuli pāvestam.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Sarunā ar Vatikāna Radio arhibīskaps Gudžeroti pastāstīja, ka neraugoties uz autoritāšu pretestību, viņam ir izdevies pabūt šais divās kara skartajās pilsētās un kopā ar katoļiem, kas bija ieradušies arī no apkārtējiem ciematiem, svinēt Euharistiju. Svētā Krēsla diplomātu ir dziļi aizkustinājuši cilvēku stāsti, asaras, apskāvieni. Lai arī trūkst pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču, šeit, par laimi, darbojas Internets un kāds televīzijas kanāls, ar kura starpniecību vietējie ļaudis var skatīties pāvesta vadītos dievkalpojumus un sekot līdzi viņa darbībai. “Kad ir tulkojums, zinām, ko pāvests saka, bet, kad tā nav, skatāmies un apbrīnojam, cik daudz mīlestības ir viņa sirdī. Viņš ir gatavs noslaucīt katra cilvēka asaras un visus piepildīt ar tikumiem,” saka kāds no ticīgajiem.

“Atsūtot jūs pie mums, pāvests ir vēlējies mūs atbalstīt, parādīt, ka visi atrodamies komūnijā, un ka Kristus nav licis nevienu barjeru, nevienu robežu, bet vēlas dalīties ar mums ticībā, cerībā un mīlestībā,” uzrunājot arhibīskapu Gudžeroti, teikusi kāda sieviete.

Apustuliskais nuncijs stāsta, ka vietā, kur Ziemassvētki ir brīvi no konsumisma, kur vietējā baznīciņa ir izrotāta vienkāršiem, neciliem rotājumiem, viņam radusies vēlēšanās apliecināt pasaulei, kas ir iegrimusi ārējās Ziemassvētku zīmēs, pie tam daudzās pagāniskās zīmēs, ka Eiropas kontinentā vēl ir cilvēki, kas dzīvo šādos apstākļos. Viņi nezina, vai viņu dzīvība netiks izdzēsta jau rīt, vai tuvākajās dienās. Ziemas aukstumā, vai vasaras karstumā viņiem stundām ilgi ir jāgaida rindā, lai pārietu karadarbības līniju un varētu saņemt pensiju, vai sazināties ar saviem tuviniekiem. Ne viens vien ir miris ceļā.

Daudz ir arī tādu, kas dienas un naktis aizvada pagrabos, baidoties iziet, lai nekļūtu par upuri kādai lodei, vai sprādzienam. Darba nav, nav arī īstas baznīcas, bet tikai neliela lūgšanu kapela. Cilvēki pārtiek no žēlsirdības organizāciju palīdzības, kā arī palīdzot cits citam. Tai pašā laikā viņi izsaka pateicību pāvestam, kurš ir atsūtījis savu sūtni, lai pārliecinātos, ka šeit vēl ir dzīvi cilvēki, dzīva vietējā kopiena, kā arī, lai teiktu, ka viņš to mīl.

28 decembris 2019, 18:28